Kādas mīlestības vēsture jeb kā es iepazinos ar salsu

Tiem pāris cilvēkiem, kas ir sekojuši līdzi manai bloga vietnei, jau kādu laiku, visticamāk, ir skaidrs, ka mana kaislība pret salsu  diezgan stabili progresē. Nedaudz ieskatoties tajā, kā tas sākās, varu klusā teicēja balsī teikt, ka šī mīlestība jau no sākta gala darījusi mani laimīgu un devusi enerģiju, kas droši vien ir galvenais iemesls tam, ka par spīti visām grūtībām vēl aizvien eju dejot, praktizēju mājās un esmu sākusi pakārtot savu dzīvi tam, lai mans ķermenis, prāts un emocijas būtu pēc iespējas piemērotākas dejošanai.

Pirmais skatiens - laikos pirms akadēmiskā gada, kad kopā ar Līvu strādājām "Pie Raunas Vārtiem", neiedomājami jautri un laimīgi pavadījām laiku, un skatījāmies viņas DVD filmas, kuru starpā bija arī "Dirty dancing: Havana nights". Kā vienmēr deju filmās diezgan aktīvas jūraszāles stilā kustējos līdzi un jutu, ka mana vieta varētu būt meklējama salsas kustībās. Tā, it kā es būtu zaudējusi atmiņu, un filma liktu pa fragmentiem to atgūt.

Ernesta Birznieka-Upīša "Viva la salsa" stiklotie studijas logi bija nākamā totālas prāta zaudēšanas stadija. Netīšām nokavēju iepazīšanās nodarbību, bet turpmāk gan draņķīgās dienās, gan tad, kad gribējās sajust vairāk sirdspukstu vai trūka siltuma, es vienkārši gāju garām un skatījos, kā cilvēki dejo. Un dejoja viņi skaisti. Man šķiet, ka šī deja ir kaut kāda maģiska atslēga, kas cilvēkos savieno seksuālo, svētlaimes un dzīvesprieka enerģiju, un tas ir labi redzams visur, kur kāds dejo salsu. Ir karsti, bet ne vulgāri. Ir enerģiski, bet līdzsvaroti. Ir priecīgi, bet ne bez piepūles koncentrēties.

Sāku mācīties Vidzemes Augstskolā, pie ziņojuma dēļa ieraudzīju "Spēka pasaulē" notiekošo salsas nodarbību plakātu un sāku dejot pie trenera (vai pasniedzēja, vai kā nu to sauc) Aināra Burceva, un man nudien negāja viegli. Ne tad, kad ar gurniem astotnieku vietā zīmēju salauztus vieniniekus, ne tagad. Tomēr man ir sajūta, ka mans ķermenis no parasta marmora klints gabala pamazām iegūst skaistas classy statujas aprises. Es protu pamatsoļus, pareizo satvērienu un esmu iemācījusies ko savai personībai diezgan neticamu - tikt vadītai. Esmu mainījusi attieksmi no iesācēja "just for fun" uz nākamā līmeņa koncentrēšanās, rūpīgas vērošanas un priecāšanās apvienošanas.

Pagājušajā nedēļā kopīgi nolēmām, ka viena reize salsas nedēļā ir katastrofāli par maz. Tā nu tagad man ir uzlabotas pirmdienas, kuru laikā dejoju gan uz, gan no "Spēka pasaules". Salsas kurpes ar nelielu papēdi, kas, cerams, nebūs par iemeslu kakla laušanai, biežāka trenēšanās mājās un sapņi par manu pirmo salsatēku ir pāris patīkami satraucošas lietas, kas šobrīd piepilda dzīvi ar siltumu tā, it kā jau sen būtu vasara. Patiesībā, dejojot tā arī ir - vasara ir visu laiku.