Mana puse no "24 things that feel better than orgasms"

Attēls no joettles.com

1. Staigāt puskailai, bez drēbēm vai pidžamā jo neviena nav mājās, pastāv absolūta brīvība un aizslēgtas durvis.
2. Red Hot Chilli Peppers, The Lumineers un garais ceļš ar austiņām pa Rīgas ielu uz skolu.
3. Kad kāds smejas par maniem jokiem.
4. Kad kāds smejas par viņiem neticami daudz.
5. Kad kāds smejas par tiem, līdz (viņiem, nevis man) no acīm sāk sprāgt asaras!
6. Kad izdodas pateikt tieši to, ko domāju, tieši tā, kā es to domāju.
7. Tas brīdis, kad parastās trīcošās salātlapas vietā pilnīgi reāli iztēlojos, ka esmu mierīga, draudzīga un normāla, runājot ar cilvēkiem, kuri man liekas forši.
8. Kad pilnīgi sausā atrodu kabatā naudu, kas nav dzeltena vai brūna.
9. Dejošana nenormāli draņķīgos klubos, kurus neapmeklē neviens paziņa, tā ka var absolūti neprātīgi izkratīt visu savu veselo un neveselo saprātu.
10. Dejošana un dziedāšana, ejot mājās no salsas pa tumsu, kad neviena cita uz ielas nav. 
11. Īsta, dzīva stāsta uzrakstīšana. 
12. Cilvēki, kuri ne tikai klausās, bet arī sadzird. Būšana par tādu cilvēku kādam citam.

Raksta iedvesmas avotu vari atrast šeit.

Labi, bet, protams, jokaini.

Lēnām, tik lēni, ka nevar noteikt robežu starp darīt un nedarīt, es sāku tuvoties GP rakstīšanai. Tikpat lēni kā nāk pavasaris. Lērums cilvēku sūdzas par to, ka viņš kavējas, bet es domāju, ka viņš vienkārši ir izsmalcināts un dabisks. Viņš nāk lēnām, un tā ir pareizi. Ar neiedomājami lielu gaišumu, mazām un trauslām lāstekām, kas no kupenu galotnēm tiecas pret zemi, smieklīgām saulesbrillēm, smaidošiem cilvēkiem uz ielām, ūdeni un ledu, un ūdeni, un nenosalušām kājām. Ar zemeņu domām un referencēm par iemīlēšanos. Šī būs pirmā ziema, ko es uzvarēju, priecādamās tieši par tiem laikapstākļiem, kādi ir.

Miljons reizes klausos dziesmu, ko atradu Lotes lasāmblogu listē.

Man gribas kādu, ar ko klusējot saprasties vienā valodā. Bet varbūt vispirms jāvar klusēt kopā ar sevi, nevis runāt un dziedāt skaļā balsī.

Man azotē ir visas grāmatas (izņemot Sniketu), kuras  jau sen ilgojos izlasīt. Šobrīd šķiet, ka dzīvoju veselā stāstu un paralēlo realitāšu mudžeklī. Ka stāsti nāk pie manis, lai izskaidrotu dzīvi, cilvēka dabu un sevi pašu. Es gribētu, lai mani kremē kopā ar manām mīļākajām grāmatām. Man liekas, ka tā būtu maģiska un kaut kādā ziņā ļoti pareiza substance.

Sapratu, ka nelokāmā pārliecība par to, ka ar attieksmi var mainīt visu (arī savu fizisko stāvokli) ir visai absurda. Ar vislabākajiem nodomiem gan pret savu veselību, gan citu (dzīvnieku) dzīvību tāpat dabūju mazasinību. Sapriecājos, jo vairs nav sajūta, ka esmu atbildīga par visu. Tikai daļu, tikai savu daļu, un pat par to ne līdz galam. Un to daļu tagad var redzēt un atrisināt.

Vēl es sapratu, ka lepnums nekam neder. Kā gan man varēja vispār ienākt prātā spēlēties "lepnajos", ja tik ātri aizmirstu un tik stipri mīlu? Kam vispār der tāds muļķa lepnums? Varbūt dienu, nedēļu un mēnešu izdzēšanai no mīlestības un dzīvības vēstures. Varbūt sava maziskuma atklāšanai.

Vēstules no paralēlā universa

Atverot savu 2012. gada vēstuli sev divtūkstoš trīspadsmitajā, secināju, ka tas bijis līdz šim piepildītākais gads manā mūžā, ka vairāk jālasa Gundega Repše un ka visas vēlēšanās piepildījušās līdz sīkumainai precizitātei.

"Ir 25. marts, un vakar sākās vasara. Nu vismaz vasaras laiks. Mēs ar Eviju dejojām, līdz tas pienāca, apskāvāmies un devāmies mājās, pa ceļam vēl uzdejojušas Kalpaka statujas pakājē. Ir 25. marts, jo laiks skrien kā tūkstošiem satrakotu zirgu. Man tam nav vienotas koncepcijas, bet, ja tādu noteikti vajag, tā būtu - atrast sevi, ja ne pavisam, tad vismaz Latvijas izglītības sistēmā.(..) es pieaugu, un pieaugot galvenokārt ceru, ka nepazaudēšu balsi, skaidrību un skatienu, kas ne tikai redz, bet arī prot atpazīt un līdz kaulam izjust skaisto."

Tavs mājas diētas dakteris

Šis ieraksts ir cenzēts, visiem rupjajiem vārdiem pievienojot zvaigznītes. Mēreni aizvainojoša valoda un žargons tajā saglabā savu vietu, lai paustu emocijas.Tiem, kam labāk patīk rupji vārdi bez zvaigznītēm novēlu airaujoši pavadītu laiku, tās atšifrējot.

Izdomāju pačekot vitamīnu diētas internetā. Ideja bija - spogulis man saka, ka manā dzīvē ir par maz apelsīnu un brokoļu, plus mana miegainības, noguruma un satraucamības pakāpe, visticamāk, nav pārāk normāla. Bet gūgle meklējumu procesā nemitīgi cenšas mani pārliecināt, ka īstenībā es esmu resna un man vajag praktiski nemaz neēst vai ēst kaut ko izcili pretīgu. Un zini, ko es visiem tiem cilvēkiem, kas gūglei saskaloja ūdeņus, varu pateikt? Jūs esat f**** stulbi. 

Meklējumu apkopojumā var apmēram izsecināt, ka ēst debīli (nu, piemēram, ēst olas trīs dienas no vietas un pēc tam nomirt) ir tuvākais ceļš uz skaistumu. Un zinājāt, ko? Skaistums ir tievs, nevis laimīgs, gudrs un vesels. Jo nav svarīgi, vai tās h***** ir tev piemērotas, galvenais taču ir tikt par vienu izmēru mazākās biksēs. Like what? Tātad, ja esmu kaut kāds lūzeris, kas domā, ka ar vienu izmēru mazāku dibenu savā (visticamāk seksuālajā) dzīvē beidzot kaut ko sasniegšu, ko man darīt? Apkopojot pieejamo diētinformāciju, varu teikt, ka viss atkarīgs, kad tieši gribi iekarot pasauli. Ja tas, piemēram, ir pēc piecām dienām, tad es kā tavs personīgais superultradiētas ieteicējs rekomendēju apēst trīs kilogramus vārītu biešu ar kanēli (bez sāls vai majonēzes, tu resni!), bet nākamās trīs dienas veltīt cītīgai vemšanai un ceturto (ak, laimīgā ceturtā!) -, lai atgūtu normālu sejas krāsu, dzertu ūdeni, čurātu bietes un gulētu pēc lielās slodzes. Piektajā dienā riepa būs aizbraukusi apciemot Holivudas slavas aleju, bet tev sāksies cita dzīve.

Vairumā no tām muļķīgajām diētas lapām nebija minēts nekas par virkni, manuprāt, svarīgu lietu - piemēram, ja uzskati, ka esi misters Riepa, kā tu līdz tam nonāci, jeb CĒLOŅI problēmām, bez kuriem, visticamāk, tāpat neko nesasniegt. Otrkārt, var secināt, ka diētas pasaule ir atvērta eksperimentiem - tu randomā mēģini visu pēc kārtas un, ja tavs organisms kādā brīdī nokaras, tad UPS, NEBIJA LAIKAM ĪSTĀ DIĒTA. Treškārt, izskatās, ka viņi visi pieņem, ka cilvēku pamatmērķis ir nomest svaru nevis būt veselam, uz ko man atkal laikam būtu jāatbild ar veco labo EJ RATĀ. Apkopojot diētas lapas vienā ieteikumu personībā, varu teikt, ka notievēšanas nolūkos Tev vajadzētu daudz nodarboties ar seksu (arī random partneri der, galvenais vismaz 4 reizes nedēļā), maz ēst (vai, ja ēst, tad tikai nepatīkamas, tieši no zemes izkašņātas lietas), smēķēt un daudz gulēt (vislabāk - ar kādu). Ņemot vērā, ka svara nomešanai tomēr vislabāk palīdz neēšana, visticamāk, ka, lasot šo ierakstu, jau esi nometis "kilogramu astoņdesmit dienās".

Kādas mīlestības vēsture jeb kā es iepazinos ar salsu

Tiem pāris cilvēkiem, kas ir sekojuši līdzi manai bloga vietnei, jau kādu laiku, visticamāk, ir skaidrs, ka mana kaislība pret salsu  diezgan stabili progresē. Nedaudz ieskatoties tajā, kā tas sākās, varu klusā teicēja balsī teikt, ka šī mīlestība jau no sākta gala darījusi mani laimīgu un devusi enerģiju, kas droši vien ir galvenais iemesls tam, ka par spīti visām grūtībām vēl aizvien eju dejot, praktizēju mājās un esmu sākusi pakārtot savu dzīvi tam, lai mans ķermenis, prāts un emocijas būtu pēc iespējas piemērotākas dejošanai.

Pirmais skatiens - laikos pirms akadēmiskā gada, kad kopā ar Līvu strādājām "Pie Raunas Vārtiem", neiedomājami jautri un laimīgi pavadījām laiku, un skatījāmies viņas DVD filmas, kuru starpā bija arī "Dirty dancing: Havana nights". Kā vienmēr deju filmās diezgan aktīvas jūraszāles stilā kustējos līdzi un jutu, ka mana vieta varētu būt meklējama salsas kustībās. Tā, it kā es būtu zaudējusi atmiņu, un filma liktu pa fragmentiem to atgūt.

Ernesta Birznieka-Upīša "Viva la salsa" stiklotie studijas logi bija nākamā totālas prāta zaudēšanas stadija. Netīšām nokavēju iepazīšanās nodarbību, bet turpmāk gan draņķīgās dienās, gan tad, kad gribējās sajust vairāk sirdspukstu vai trūka siltuma, es vienkārši gāju garām un skatījos, kā cilvēki dejo. Un dejoja viņi skaisti. Man šķiet, ka šī deja ir kaut kāda maģiska atslēga, kas cilvēkos savieno seksuālo, svētlaimes un dzīvesprieka enerģiju, un tas ir labi redzams visur, kur kāds dejo salsu. Ir karsti, bet ne vulgāri. Ir enerģiski, bet līdzsvaroti. Ir priecīgi, bet ne bez piepūles koncentrēties.

Sāku mācīties Vidzemes Augstskolā, pie ziņojuma dēļa ieraudzīju "Spēka pasaulē" notiekošo salsas nodarbību plakātu un sāku dejot pie trenera (vai pasniedzēja, vai kā nu to sauc) Aināra Burceva, un man nudien negāja viegli. Ne tad, kad ar gurniem astotnieku vietā zīmēju salauztus vieniniekus, ne tagad. Tomēr man ir sajūta, ka mans ķermenis no parasta marmora klints gabala pamazām iegūst skaistas classy statujas aprises. Es protu pamatsoļus, pareizo satvērienu un esmu iemācījusies ko savai personībai diezgan neticamu - tikt vadītai. Esmu mainījusi attieksmi no iesācēja "just for fun" uz nākamā līmeņa koncentrēšanās, rūpīgas vērošanas un priecāšanās apvienošanas.

Pagājušajā nedēļā kopīgi nolēmām, ka viena reize salsas nedēļā ir katastrofāli par maz. Tā nu tagad man ir uzlabotas pirmdienas, kuru laikā dejoju gan uz, gan no "Spēka pasaules". Salsas kurpes ar nelielu papēdi, kas, cerams, nebūs par iemeslu kakla laušanai, biežāka trenēšanās mājās un sapņi par manu pirmo salsatēku ir pāris patīkami satraucošas lietas, kas šobrīd piepilda dzīvi ar siltumu tā, it kā jau sen būtu vasara. Patiesībā, dejojot tā arī ir - vasara ir visu laiku.