Ko iesaka koučinga speciālisti, jeb atbilde uz visiem jautājumiem

ja pat zinot visu pozitīvisma Bībeli nu nekādi nevari pasmaidīt? Pasmaidīt lai pasmaidītu arī nē? Viņi saka, ka vajag zobos iekost ļoti tievu zīmuli, kas tīri mehāniski lūpu kaktiņus noturēs pareizā vietā.

Ja tu būtu Kurmjcilvēks...

...Tu zinātu, ka šo dziesmu klausos kaitinoši bieži un tikpat par daudz dziedu līdzi. Smuks lācis pie tam.

.ššššš.

Pavasaros man vienmēr sāk patikt zaļa krāsa. Visos iespējamos dabīgajos un dažos nedabīgajos toņos.

Es atklāju sev grupu Of Monsters and Men.man patīk gan mūzika, gan tās meitenes mati.

Mans mīļākais Kortāsara stāsts ir "Slimo veselība".

Viss pārējais ir pārāk garš un miglains.

Izņemot ar labu nakti.

Spēcīgākie teikumi

Var būt skaisti spēcīgs un neglīti spēcīgs:

"Vistas jau piedzimst par gaļu."
"Tev nav vajadzīga terapija."
"Tad pienāca rīts, un tā vairs nebija viņa."
"Es tevi mīlu."

Autentisks iekšējais monologs pie tunču bundžas

A: Mmmmm, cik interesanti!

B: Fuj, viņš ir rozā! Tā vajag būt? Izskatās pēc vēl necepta līķa.

C: Es viņu atceros garšīgāku. Varbūt šis nav īstais.

D: It kā jau ir stulba sajūta, ka to daru, bet...

E: Vai tunčiem sāp? Un vai viņi var būt auguši nebrīvē? Vai viņi var būt auguši kaut kur pie Černobiļas?

F: Un kas tālāk? Es taču turēšos pie iekšējās norunas „tikai zivis”? Un ja nu ne? Bāc, kā es sevi ienīdīšu.

G: Sāk palikt nelabi. Un kurš teica, ka no gaļas var labāk paēst? Puskukulis tunčamaižu (ar baltmaizi, ko es arī nekad neēdu), un es tikai pamazām sāku justies paēdusi. Nez pirmajā reizē obligāti ir jāvemj un tā?

H: Vai nu vajadzēja? Es vienkārši nevaru aizmirst tos Pūces vārdus par bērnības sapņiem un lēmumiem, kuriem tagad uzmetam...

I: Bļāviens, tā taču nav pat visa zivs, Elga, nomierinies! Tunči ir milzumlieli, tu noteikti apēdi tikai mazu gabaliņu viņa vēdera. Un tā katrs pa gabaliņam...

J: Bet tunču ir daudz!

K: Kāpēc es nevaru atbilst saviem kvalitātes rādītājiem par cilvēku? Varbūt kaut kad vēlāk varēšu? Bet nu tiešām NENORMĀLI to tunci gribējās!

L: Starp citu, viņš tā jokaini garšo pēc dzelzs.

M: Esmu gan vīlusies, gan priecīga, gan varbūt pēc kādām 15 minūtēm jutīšos paēdusi. Vemšanas reflekss kaut kur kaklā vēl aizvien zvārojās kā pludiņš vējā.

N: Draugiem neteikšu. Ģimenei arī. Vismaz pagaidām... pārāk intīmi.

O: Gāaaaa.

P: „Malacis, Elga, beidzot esi nākusi pie prāta bišķiņ! Un tagad uzkod pa šašlikam.”

R: „It kā no vienas puses pašam droši vien stulbi, bet ja tu jūti, ka vajag, tad tā droši vien ir pareizi.”

S: Tas var būt pareizi? Tas ir jokaini, cik maz es zinu, kas ir pareizi...

T: ”Nu, un kā bija?” man jautāja mazs, krociņās saraukts deguns.

U: Kaut es justos mazāk liekulīga.

V: Bieži jau es tā nedarīšu. Cerams. Vai ne? Vai man būtu jāizdzēš bloga ieraksts ar tunču fotogrāfiju? Es esmu slepkava!

Z: Nez vai rīt man arī gribēsies to joku vilkt ārā no ledusskapja? Vai citi cilvēki pēc manas elpas varēs pateikt, ka esmu zivjēdājs?

Ž: Labi, es zinu, ka paliek par traku! Jāiet mazgāt zobi un tad čau.

- Amo domas plivinās kā lapiņas vējā -

Pirms kāda laika, bet pēc eksāmena (tā ka sanāk pilnīgi labprātīgi) izlasīju Noras Ikstenas "Aplamo mīlu pantos" jeb 2009. gadā iznākušo grāmatu "Amour fou". Patīk/nepatīk kritērijos tā laikam ierindojas kaut kur pa vidu, jo no vienas puses bija aizraujoša (un divpadsmit stundu nīkšanas darbā tā vienmēr ir vērtība), neparasta, pārsteidzošā kārtā saprotama, svaiga un viegli lasāma; no otras puses laiku pa laikam esot vemjama gabalos, kur visspēcīgāk attēlota mīlestības, attiecību vai mūsdienu sieviešu un vīriešu pasaules stereotipiskākā puse, kur ir pārāk daudz vienkārši estetizēta svaiga gaisa un kur jūti to veco labo trauku lupatu garšu, kas ir labi pazīstama, ja esi lasījis vairākus viena autora darbus un sāc pamanīt viņa mīļākos jājam un izjājamzirdziņus. 

"Amour fou" sarakstīta 69 pantos, kas ir viens no pamata iemesliem, kāpēc to ir viegli lasīt - viss sadalīts labos gabaliņos, nav blāķu, šķeterēšanas un pārlieku lielas prāta piepūles, jo katram pantam ir nosaukums un konkrēta tēma, kas palīdz uztvert tā domu. Nevaru nosaukt žanru, bet sajūtu ziņā tas likās kaut kas starp prozu, dzeju un brīvās runas pierakstu, spēlējoties ar capslokiem  ritmiem, rindiņām, atkāpēm un biežiem atkārtojumiem.

 Panti ir par "aplamo mīlu", "Fou, bļaģ, amour", kā izteicās Īvs, viens no galvenajiem 3 tēliem, jeb par to, kas ar autores radīto ideju par tīro, no dievišķajiem orgaismu laukiem sūtīto mīlestību un seksuālo ekstāzi notiek, ja ar to nevīžīgi izrīkojas, sabojā un sasmērē parastie, brīžam tiešām līdz nelabumam klišejizētie cilvēki uz zemes. Sižets risinās no attiecību sabrukšanas brīža līdz mirklim, kad abi mīlētāji - Ada un Īvs - sēž katrs savā upes krastā un sūta savu pateicību par mīlestību otram, izdzīvojuši visas sāpītes, tumšos dvēseles atvarus, tukšumus ap dvēseles kodolu un pārējo, kas brīžiem atgādināja stulbus sieviešu žurnālu rakstus par šķiršanās fāzēm, bet brīžiem vienkārši mijās ar pieredzēto (vismaz tie tukšumi un pateicība).

 Tātad uz zemes nolemj nolaisties Amo, kas sargā dievišķos orgaismu laukus (un pats ir dievišķota būtne) un paskatīties, ko tad labu ar viņa sūtīto kaut ko starp mīlestību un orgasmu dara cilvēki. Atrod Adu un Īvu zem vīģeskoka strīdamies, pēc tam šķiramies. Amo nolemj pārmācīt nepateicīgos cilvēkus, pārvēršoties par ideālo vīrieti Adai un par ideālo sievieti Īvam, maldinot un vedot kārdinājumā, bet beigās aplaimo abus ar lielisku seksu, atklāsmēm par mīlestību un kā pretsāpju tablete, kas mīkstina mirušas mīlestības skaudrumu, ļauj orgaismu starojumā Adai un Īvam pārdzīvot zaudēto mīlu. Stāsts par Adu un Īvu un ideālajām Amo iemiesošanās reizēm tiešām visu laiku balansē un banalitātes robežas, tai pat laikā aizkustinot, atmodinot un esot tik dzīvs un radošs, ka Norai Ikstenai gribas drīzāk pateikt paldies nekā ko pārmest. Turklāt man, lasot mūsdienu latviešu smagā kaluma autoru darbus, ļoti bieži rodas sajūta, ka patiesībā vienkārši nesaprotu tādus mākslas vai intelekta augstumus, jo savā dziļākajā būtībā diemžēl esmu vienkāršs cilvēks.

Detaļas, kas padarīja "Amour fou" garšīgu, bija Norai Ikstenai raksturīgās spēles ar valodu, piemēram, orgaisma, kas ir pietiekami abstrakts jēdziens, lai būtu grūti paskaidrot, bet viegli saprast, Ada un Īvs kā versija par mūslaikos sasmērēto un sagrozīto Ādama un Ievas konceptu, tas, kā Īva sirds pukstēja Adup, bet Adas sirds - Īdup, un jau pieminētās radošās rotaļas ar klišejām un stereotipiem gan par ideālo, gan (tikai izdomāti?) reālo, kas, manuprāt, ir ļoti intīmas rotaļas arī ar katru "Amour fou" lasītāju.

Man nez kāpēc ir sajūta, ka šo grāmatu literatūrkritiķi, visticamāk, bagātīgi aplaistījuši publiskotiem vēmekļiem, kaut arī neko vēl neesmu čekojusi, jo gribēju izteikt savas domas. Es cienu un tā jokaini apbrīnoju jebkuru autoru, kas var paņemt tik nodrāztu tēmu kā mīlestība un uzrakstīt par to ko interesantu un vairāk vai mazāk svaigu (varbūt mazāk. bet enīvei tuvāk mazliet savītušam brokolim nekā sapelējušai zivij eļļas bundžā.). Pie tam, vērtējot pavisam tikai no mana skatu punkta, esmu laimīga, ka izlasīju visus 69 pantus, jo tā grāmata bija kā eletrošoks, kas atdzīvināja manu vēlmi būt, atgādinādama par kņudoņu, tauriņiem, gaiši ziliem plašumiem, kuri man bija sajūtu līmenī aizmirsušies. Jo, kā rakstīts kādā no pantiem: "Dzīve bez mīlestības ir smilšakmens dūja. Aplami sastingusi." Un katrs šis vārds manās 4 karameļu sienās precīzi trāpīja sirds sarkanajā viducī. 

Viss. Mans pirmais eksperiments subjektīvajā recenzēšanā ir beidzies. Paldies par uzmanību, ar labu nakti un lai jums labas, tīras orgaismas.  (:

daudz daudz daudz daudz - uzmini - kā!

Šodiena bija laimīga. Nezinu kāpēc, bet ir grūti uzrakstīt tādu vienkāršu teikumu. Nezinu, kas pie tās laimes īsti vainīgs, bet te būs versijas:

*** Adrenalīns no manām divām darba intervijām, kas bija pat diezgan jaukas, izplatījies līdz kāju pirkstiem un matu galiem. Franču kafejnīcas šarms, smarža un saulainais siltums uzlādējis manas baterijas (es biju paspējusi tās pazaudēt un aizmirst, bet Cadets de Gascogne kaut kā maģiski man atgādināja gaišos plašumus, kas bija sastinguši, to lielisko sajūtu, ka tu kaut kur esi īstajā vietā).

***Otrais vasaras krosiņš gar Daugavu, Andrejostu klusi dipinot apkārt manam (nu jau manam!) Klusajam centram un atrodot Vašingtona laukumu ar Triumfa arkai līdzīgu veidojumu, čaļiem, kas turpat parkā breiko, cilvēkiem, kuri mierīgi dzer pie dīķīša un tūristiem, kuriem vajag parādīt Radison Blu. Pēc tam kājas vieglas kā pūkas, mugura slapja, vienkāršs, silts ūdentiņš tek pāri mugurai un tikpat vienkāršas vakariņas un sajūta, ka esmu te, dzīva, vesela, mīloša, klātesoša. Sajūta, ka pietiek, ka var pat dalīties dzīvošanas priekā. Jokaini, ka biju gribējusi kaut kā izlādēt enerģiju skrējienā, jo tā burtiski līst pāri malām, bet pēc pusstundu garā, diezgan ātrā krosiņa jūtos vēl enerģiskāka, un varētu ar savu elektrību darbināt laternas desmit kilometru rādiusā.

***Es jūtu vasaru par spīti visiem pasaules aukstumiem. Es esmu viņā iekšā. Pie tam vēlreiz sapratu, ka priecāties ir pats galvenais. Darīt, kulties, dzīvot, bet neaizmirst prieku. 

***Man šobrīd ir internets - pavisam necerēti, jo vēl aizvien neesmu oficiāli piesaistījusies kādam vai kaut kam, bet čiepju to pa kluso. Kuš tikai, ja? =D

Un es nevaru izstāstīt to, cik skaisti. Starp citu, tieši tāpēc es bērnībā sāku rakstīt - vērojot cilvēkus, mazus, zaļus un brūnus strautiņus, stirnas dipinām savos baiļu un drošības mūža mežos, lapu trīsēšanu vējā un, juzdamās kā daļa no dievišķas pasaules, vēlēdamās kādam to skaistumu izstāstīt, kādam atdzejot to maģisko vienotību. Vēl aizvien nav sanācis, bet tas nekas. Vēl var sanākt pilnīgi viss.

***

Es dodos uz divām intervijām, kas pagaidām ir mazliet noslēpums. Wish me luck...

Es zinu, ka ir sestdiena.

Un esmu pārliecināta, ka dzīvi nevar būtiski mainīt vienas nakts laikā. Pašlaik nodarbojos ar noskaidrošanu, cik ilgs laiks tieši ir nepieciešams. Saule kā pasaku filmās (kādas pāris es pēdējās dienās esmu redzējusi) izgaismo lietus lāses uz loga, pa to ieplūst debešķīgi svaigs gaiss, mana pati mazākā māsa prot pirmklasīgi čīkstēt, bet otrā mazākā kā vienmēr kārto gultas apakšu. Ilgi vairs nevar rakstīt, jo pirmā grib spēlēt Kristeru (uzmini, kas tas ir). Esmu pārsteidzošā kārtā pirmo reizi apmēram pusotra gada laikā saaukstējusies tieši tad, kad nebaudu komunaļņika atsvaidzinošās dušas. Visu šo mazo, krāsaino un bezgala interesanto haosu varētu nosaukt vienā vārdā par ģimeni.

Piedzīvoju atziņu lavīnu, vienatnē, klusumā un naktī tīrot māju. Varbūt tajā brīdī dzīvē atklāju, ko nozīmē mistiskais vārdiņš no meditāciju grāmatas, kuru pirms kādiem 5 gadiem mēģināju studēt - "kontemplācija". Apcere. Domāšanas procesa analīze. Secināju, ka meditējot domas kļūst skaidrākas un svētlaimīgi mazāk, bet blogojot - vairāk un radošākas, bet abi šie procesi atbrīvo.