Šodien atklāju, ka mana atmiņa ir tikpat apbrīnojami īsa, kā dzīvniekam, ar kuru es varētu salīdzināt, ja nebūtu aizmirsusi, kas tas bija. Traks suns? Gliemis? Kaut kāds putns? Vai varbūt kāds rūķis vai goblins, kas viņu lai zin. Droši vien ļooti palīdz totālais nogurums - šovakar tikai pamatīga kafijas krūze man ļāva neaizmigt, lai varētu bišku apdzēst svilstošo asti (lai gan man ir aizdomas, ka man jau sen nodedzis arī viss pakaļējais spārns un nāksies kļūt par fēniksu, ja gribēšu izdzīvot arī sesijā). Brr.. un es biju iedomājusies ballītes, kankaru jūru, daudz cilvēku, random pazīšanos un smieklu ar tuviem draugiem, lēnu un skaistu Ziemassvētku sagaidīšanu, ceļojumus, jūru, mūziku un vēl..
Pildot mājas darbus, Laura Marling man atkal uzdziedāja savu Meksikas dziesmu. Atcerējos Jāņmuižu- ar saviem skruļļainajiem sarkanajiem matiem, garajiem svārkiem, rozā sienām, pirmajām cigaretēm, ballītēm čukstus, pirmo gandrīz-iemīlēšanos un pirmo mīlestību, grāmatas rakstīšanu... Ajj. Es laikam būtu gatava pat atkal nokrāsot sarkanus matus, ja man tas palīdzētu atgūt kaut nedaudz no tā laika skaistuma. Bet pagaidām es tikai klausos šito un atceros-
http://www.youtube.com/watch?v=FCFlMnrmw-c
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru