Jau nenormāli ilgi gribēju tikt uz šo izstādi un beidzot nolēmu, ka nekādi nedrīkst to laist garām. Tā nu mēs ar Eviju, pa ceļam dabūjušas pa velti mandeļu latē un eleganti uzvilkdamas pa smēķim Palasta (?) ielā, gājām meklēt Bērnību. Pēc aptuveni pusstundas-stundas atradām (izrādās otrreiz- my bad) Mazo skolas ielu 2 un gājām tik iekšā. Mūs sagaidīja ļoti dziļš un diezgan grūti aprakstāms what a fāk, jo:
***domājām, ka esam nokļuvušas nepareizā vietā - visapkārt visādas dabas ainas (kas NOTEIKTI nebija nekas saistīts ar "Bērnību"), paštaisītas rotas lietas utt. ļoti mazā telpiņā. Tad mūs pasveicināja tante otrā telpiņā blakus (ko varēja pamanīt, ja tā labi ieskatās).
***izstāde aprobežojās ar kādām 3 gleznām, vienu zilu bebru, kas bija arī iemūžināts vēl kādos pāris zīmējumos, kaut ko līdzīgu instalācijai, konfektēm un cepumiem kādos 4 kvadrātmetros.
*** mēs bijām visu apskatījušas pēc 5 minūtēm.
Ja "Rīgas Madonnās" vismaz bija skaidra ideja, bija, ko redzēt, ko pārdomāt, tad šeit tiešām nebija skaidrs, ko tā izstāde pauž. Varbūt te vainīgas mūsu trulās smadzenes. Vēl viena ideja - tā kā izstāde beidzas 17. novembrī, varbūt vairums gleznu jau bija aizvāktas. Nu nez. Vienīgais, kas man patika, bija glezna ar nosaukumu "Asiks" pie pašas izstādes ieejas - ar puiku, kam viss deguns bija vienos vasaras raibumos. Fascinēja, cik daudzās un dažādās variācijās var izpausties tikai ar melno un balto (un gaiši pelēko, maigi balto, gandrīz melno...). Tā sirsnīgi izskatījās. Vienīgi es pašu izstādi biju gaidījusi daudz, daudz sirsnīgāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru