Elgas vispārējā rakstīšanas blokāde

Copyright: Dan Shive

Tieši tagad. Nevaru uzrakstīt ne rindiņas, jo šausmīgi bail. Bet jāraksta tieši šodien, precīzāk, tagad. Tā nu es izdomāju parakstīt šeit un padalīties, kāda ir sajūta vispārējās rakstīšanas blokādes ietvaros, kad visās ierakumu pusēs man uzglūn vecie labie termiņi jeb nāves līnijas.

Kā piemēram šī, kuru man neapšaubāmi vajadzēja ietvītot prokrastinācijas karstumā.

No kā tad var būt bail, sēžot ietītai pledā, apkrautai ar saldumiem un kafiju un motivācijai klausoties "Eye of the tiger"? Vispār apmēram no tā paša, kas mani jau 100 gadus attur no klusas pasēdēšanas ar prātā jau sen izdomātu stāstu un divas reizes nogalinājis manis rakstītās "grāmatas". Man ir bail no tām miljons šķautnēm, kādas ir katram labam un īstam stāstam. No neskaitāmajiem fokusa punktiem, no kuriem paskatīties uz notikušo un aprakstīt. Šobrīd sēžu pie datora, atceroties visu to laiku, kurā mani aizkustināja ievāktā informācija, un nevaru pielikt pirkstus klaviatūrai, lai pabeigtu darbu, jo man bail, ka to notikumu skaistums ir lielāks par manu spēju tos attēlot. 

Stāsts kā satrakojušās piparmētru lapas (kā no tās Nīmaņa dziesmas) peld manī un nav gatavs nosēsties, lai arī ir pienākusi liktenīgā kafijas nakts. Mana iekšējā būtība ir briesmīgi lēna un pamatīga kā klintsbluķis, kuru var par kaut ko noteiktu pārvērst tikai ar neizsīkstošu pacietību un neatlaidību, bet šoreiz tam galīgi nav laika. 

Es mēģinu baidīties, tad nomierināties. Visu laiku domāt par to, kā pareizāk salikt vārdus, un aizmirst par darbu vispār. Būt kopā un tad pilnīgi norobežoties, lai sadzirdētu pati savu balsi. Kad bailes būs iztrakojušās un baltā līnija kļuvusi tikko samanāma, es pateicīgi sagaidīšu pēdējā brīža mieru, un bez satraukuma trokšņiem varēšu sadzirdēt, kā jāskan tiem stāstiem. 

Ja kas, es rakstu par patiešām iedvesmojoši brīnišķīgiem atkritumu izmantošanas projektiem. Tāpēc tematiski ļoti iederīgi man šķiet kā pēdējo prokrastinācijas instanci un ilustrāciju tai miskastei galvā, no kuras jāiedvesmojas man pašai, izmantot daudz asprātīgas šī brīža sajūtu ilustrācijas. 

Apmēram šādi izskatās rakstīt gatavības gaidīšana

Šis savukārt ilustrē pašu rakstīšanas procesu

Drew Coffman (Creative Commons)

Bet te ir pāris lietas, kas mani vēl pēc aptuveni 40 minūtēm Deivida Duhovnija diezgan dumajā, bet prokrastinācijai lieliski piemērotajā "Californication" visticamāk beidzot novedīs pie raksta pabeigšanas.

Paldies par uzmanību, draugi! (:

Ceru, ka Jums izdodas nāves līniju turēt tālāk no sevis.

Man tagad vairāk bail no akadēmiskās garlaicības nekā no zirnekļiem, yo!

Es rakstu labi, kad man ir ko teikt un kad ir īstais brīdis to pateikt. Kad man ir jāraksta, jo ir jāraksta, tad es pati sevi negribu lasīt.

Šobrīd esmu izdomājusi, ka obligāti ir jāuzraksta par to, kā ļāvu zirnekļiem rāpot pa rokām. Tās ir manas rokas. Un zirnekļi patiesībā reizēm ir samtaini melni, skaisti un jautri, ja to kompāniju atšķaida ar sev mīļiem cilvēkiem. Man tagad ir palikušas vēl tikai vienas bailes un garlaicība akadēmisko darbu pavadījumā.

Prokrastinācija un svarīgas ziņas

Man šķiet, ka tās bija 20 minūtes pēc basketbola bumbām, sviedriem un vēl kaut kā nejaukāka smaržojošajā sporta zālē, kur es pirmo reizi pa īstam dabūju trenēt savus apņemšanās muskuļus. Man bija baigi svarīgi ne tikai izturēt tās 20 minūtes, bet noskriet labi daudz apļus. Cilvēki skolās ātri tiek sabāzti "labi", "slikti", "stilīgi", "nestilīgi", "dīvaini" un citās kastēs, un man bieži bija sajūta, ka, pat zinot, kura kaste Tu esi, vari tikt iestūķēts citā, jo IZSKATĀS, ka tajā iederies. Tāpēc es ļoti centos IZSKATĪTIES pēc iespējas vairāk pareizajās kastēs un skrienot mēģināju trenēt savu iekšējo dārzeni cīņai.

Stuart Anthony's "Run For Your Life"

Tā nu sākumā apņemšanās bija skriet 5 dziesmas. Tad "vēl tikai vienu", "pabeigt apli", tikai šo vienu un tad.., TAD, "ja tu vairs nevarēsi izturēt, varēsi uz brīdi noslēpties aiz matračiem". Kad nekas vairs nedarbojās, lai es nepamirtu uz vēsās grīdas, visbeidzot sāku domāt ļaunākos iespējamos scenārijus, no kuriem izkļūt varētu tikai noskrienot 20 minūtes pēc iespējas ātrāk. Ļaunie zeļļi man nedarītu zināmu, cik ātri ir gana, lai neiemestu visus manus mīļos tumšā, briesmu pilnā bunkurā, tāpēc vienīgā iespēja viņus izglābt būtu darīt labāko, ko varu. Tas ļāva izturēt par spīti asiņu garšai mutē un pūkainiem "padodies" saucieniem galvā.

Šodien, kad rakstu apmēram mēnesi iekavētu darbu, tas gan vairs nepalīdz. Esmu apņēmusies apņemties apņemties daudz labāk, bet uzdevums ir tik garlaicīgs, ka atliek vienīgi cerēt, ka nekad nekas tāds vairs nebūs jādara. 

Ņemot vērā pļāpīgumu cerīgi priecīgos brīžos, varbūt šo dzirdēji pirms pati biju droša, un tomēr, atliekot jau sen atlikto darbu mazliet sānis, vēlos padalīties kāda jēdzīga darba izdarīšanas rezultātos. Šodien es saņēmu vēstuli. Patiesībā es to nemaz negaidīju un domāju, ka būs jādzīvo šaubās vēl mazliet ilgāk.Viss, ko es varēju izdarīt, lai pieteiktos studijām Karlstadē, nu ir izdarīts un apstiprināts, ievadot mani nākamajā uz astes sēdēšanas posmā. 

Pēc "admission" un "eligibility" atkārtotas iečekošanas secināju, ka neizskatās tik cerīgi, kāda ir sajūta. Un tomēr, nenoliedzot lūgšanu, labu domu un citu universa ietekmēšanas paņēmienu svarīgumu, šķiet, ka viss būs kārtībā. Man ir ļoti labas atzīmes, (manuprāt), laba motivācijas vēstule un mūsu Erasmus koordinatore teica ,"ka ar Karlstadi iepriekš nekādu problēmu nav bijis". Tāpēc man šī bija "JĀ, TU BRAUKSI UZ KARLSTADI!" vēstule.

Karlstade, augusta beigas līdz jūnija sākums. Es - pavisam viena jauna okeāna vidū. Varbūt pat pirmā lidmašīna un dokumentālās filmas. Gribas lēkāt gan no prieka, gan bailēm, gan vēlmes tikt projām no datora, kurā mani vēl aizvien gaida nekad nepabeidzamais skolas darbs.

    

 

           "Thomas Leth Olsen/ Creative Commons FlickR" foto                       Slepeni ļoti nozīmīga ilustrācija

                                                                                                                         no Karlstades kursu saraksta :)

Ja Tu man tagad jautātu, vai esmu laimīga, es teiktu, ka jā. Eju "labāk" virzienā no gandrīz labi.

Ilgi pazudušais draugs...

...vienlaicīgi esmu es, kas te vairs neko neraksta, un arī Stabu ielas vanna, kuras man izmisīgi pietrūkst. Ilgi gaidītais un jokaini sagaidītais radošās rakstības kurss šīs divas parādības maģiski apvienojis vienā (vai tā var būt īstenība?!) bloga ierakstā, kurā Tu tagad vari iegremdēties.

* * *

Es mēdzu pārvietot visu savu dzīvi uz vannu. Mūsu nelielajās labierīcībās, kurās knapi pietika vietas miniatūrai veļasmašīnai, podam, pāris sienas skapīšiem un, mirdzošai, baltai akrila vannai, ietilpa viss, ko gribēju savā dzīvē izbaudīt – grāmatai, interesantām sarakstēm pa telefonu, tējai, sveču gaismai un klusumam. Tomēr pats brīnišķīgākais slēpās tajā, cik vareni šie seši kvadrātmetri palīdzēja izslēgt „negribēto pasauli”, cik bezcerīgi tā gaidīja aiz aizkrampētajām durvīm stundām, kamēr es mēdzu aizmigt ūdenī, klausoties, kā visapkārt čaukst putas.

Vannā nenotika nekas interesants, tur nenotika vispār nekas, un tas bija pats labākais. Es iegremdējos ūdenī līdz degunam, kā īsts dārzenis skatījos sienā nenosakāmi ilgu laiku, bet pēc tam ar patiku klausījos apkārtējās skaņās.

Otrpus intensīvās „blenšanas” sienai dzīvoja ģimene, ko es nekad nebiju sastapusi kāpņutelpā. Man nebija ne jausmas, kā viņi izskatās, bet es zināju, ka viņiem ir problēmas. Cauri sienai laiku pa laikam izlauzās pa vārdam no strīda, aizvainotas vai apvainojošas sarunas, viņi bija nejauki un man būtu viņiem ko teikt, ja tas notiktu jebkur citur, tikai ne vannas istabā. Tobrīd es vienkārši spēlēju bezmērķīgu „cik vārdus no sarunas es varu atpazīt” un „cik pamatoti izklausās viņu argumenti”, un „ko es teiktu, ja es būtu kāda no pusēm” spēli, un ar to pietiek.

Ir 2011. gada novembris, februāris un marts. Man kājās ir sarkanas čības ar baltiem punktiņiem. Tekošā ūdens dobjā skaņa vannā katru pārbaudīšanas reizi kļūst maigāka, un es pasmaidu, atceroties, kā bērnībā vannā peldēju un trenējos aizturēt elpu, un kā māsa reiz nodauzīja zobam malu, slidinoties mūsu Jāņmuižas dzīvokļa tukšajā, tikai nedaudz (lai labāk slīd, viņa teica) saslapinātajā vannā.
Izslēdzot gaismas un aizverot durvis uz vēl negatavo vannas istabu, iedomājos, ka vannas mums vienkārši peld asinīs, tāds īpašs gēns, kas liek pārpludināt tanšu dzīvokļus, nosist zobiem malas un ar vieglu izbīli tieši laikā pamosties no snaudas ūdenī.

 Tējkannā silst ūdens. Zemenes, mellenes, citroni un citronzāles, „Hot date”, „Vintage”, piens un medus, un mandeļu smaržas pārmaiņus appludina visu dzīvokli, spogulis aizsvīst vēl pirms novilktas drēbes. Viss ir pavisam vienkārši. Uz grīdas viegli nokrīt jaka, kleita un zeķes. Es vairs neesmu optimizēta pusslodzes pārdevēja, es neesmu iemīlējusies, nevienam nav nepatikšanu, tiekšanās, vēlēšanās, cenšanās, tumsa, veikali, nauda paliek kaut kur ārpusē. Es pataustu ūdeni ar vienu pēdu, un tas ir tieši tik karsts, lai neizvārītos, ideālā temperatūra. Baltajās putās pazūd viena kāja, pēc tam otra, mani no visām pusēm apskalo siltums, čaukstoņa un tīra, debešķīga smarža. Es iegremdējos ūdenī un man no krūtīm izlaužas dziļa nopūta. Galva atbalstīta pret vannas malu, acis ciet, žurku skrējiena domas izgaist un vienīgie vārdi, kurus es lēnām, klusu, viena dzīvoklī un visā universā, izrunāju ir: „Ak. Mans. Dievs.”

Jared Singer "A Letter to Sarah"

Desmitiem saglabātu grāmatzīmju diviem žurnālistikas tehniku rakstiem un to dzēšanas mēģinājumi tagad, kad kurss ļoti skaisti ir noslēdzies, mani aizveda pie gandrīz Koeljiskā "15 Videos That Will Make You Rethink Everything" un šīs runas.

Aizdomājos par to, cik ļoti man gribas tādu spēcīgu balsi un skaidru dvēseli, lai savu mazo, sāpīgo cilvēcisko dzīvi varētu izteikt tik skaisti un gandrīz taustāmi kā to dara šie cilvēki. Ceru kādreiz iemācīties to milzīgo, saspiesto universu izdejot, izgleznot vai izteikt - ja arī tas ir tikai viens spēcīgs teikums, kas vienlaicīgi atbrīvo un kādam citam varbūt kalpo par āķīgu pagrieziena punktu kompromisos slāpstošu domu džungļos.

Ziemassvētku, Maximas un Džareda runas dēļ domāju arī par pasauli, kurā visas vērtīgās domas būtu izteiktas tiem cilvēkiem, kuri tās iedvesuši kāda cita dzīvē. Skaļi un pirms īstā brīža, nākamās izdevības vai "par vēlu" mirkļa. Uzdāvinātas, rēķinoties ar to, ka tas "pēc tam" brīdis var būt jebkurš nākamais.

"It wouldn't take a full day 

to cover this body with all of the nice things people

didn't think you needed to hear."

Trenējos recenzēt un iesaku aiziet uz Valmieras Drāmas teātra "Raudupieti"

Pārsteigums, ko sagādāja Elmāra Seņkova „Raudupiete”, šķiet, nav ietilpināms plakanajā „labi vai slikti” nogrieznī. Solījums piektā teātra festivāla laikā Blaumani parādīt jauneklīgu, traku un svaigi ģeniālu ar šo izrādi ir izdevies pat tad, ja atsevišķās uzveduma detaļās skatītāju vērtējums bijis pretrunīgs.

Ja vidusskolā Blaumanis asociējās ar sēpijas toņu putekļos klātu večuku, bet Raudupiete šķita pārāk tumša un nomācoša, tad Valmieras Drāmas teātris stundā un četrdesmit minūtēs spēja aizslaucīt gan putekļus, gan tumsu, dodot vietu krāsām, pustoņiem, spēcīgam līdzpārdzīvojumam, izpratnei un simboliskam vecā un jaunā sakausējumam.

Luga veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa 1889. gadā sarakstītās noveles „Raudupiete”. Tas ir stāsts par jaunas, bagātas atraitnes nepiepildītajām ilgām pēc kaislīgas mīlestības pret iecerēto kalpu puisi Kārli. Saņemot atraidījumu, sievietes alkas kļūst par tik spēcīgu apmātību, ka liek viņai izvēlēties starp pašas bērna dzīvību un iekāroto vīrieti, galu galā novedot pie traģiska nobeiguma.

Šķiet, ka tieši izrādes modernā režija un Reiņa Dzudzillo scenogrāfija radīja jaunu formu, kas netraucēja, bet atbrīvoja Blaumani no iepriekšējām asociācijām un ļāva stāstu par Raudupieti atklāt bez pagātnes interpretāciju pievienotā smaguma. Vairākās recenzijās un apmeklētāju komentāros izteikta sajūta, ka izrāde „nelaiž vaļā, kaut sen jau beigusies” un par to „jādomā trīs dienas pēc tam”. Tas, manuprāt, noticis tieši tāpēc, ka vienkāršā, citviet par sterilo dēvētā forma izcēla tēlu daudzveidīgo, piesātināto un neviennozīmīgo jūtu pasauli

Izrādes veiksme bija kuba veidā noformētā rotējošā skatuve, kuras šķautņu maiņas iezīmēja lugas noskaņu un sižeta pagriezienus. No bēru mielasta senas, pelēkbrūnas fotogrāfijas, tradīciju un pagātnes fona noskaņas skatītājs iet līdzi Raudupietei kā gaišai, kaislīgai sievietei viņas baltajā „cerību” guļamistabā. Šajā kuba šķautnē savijas gan tīra kaisle, gan naiva romantika un jauna sākuma gaidas. Raudupietes jutekliskais sapnis, kurā Kārlis mazgā viņas pēdas, atrodas viņai pavisam tuvu blakus, bet tomēr paliek neaizsniedzams, šķiet, attēlo sievietes galējo cerību un iekāres punktu, kuru Raudupiete vairākkārtīgi cenšas nomazgāt, it kā sajuzdama, paredzēdama, kā šī kaisle aptraipīs gan viņas, gan citu tēlu likteni.

Emociju kāpinājumus un sevišķi izrādes kulmināciju brīdī, kad Raudupietes dēls Matīsiņš ielec skatītājam neredzamā akā, tīri un funkcionāli papildina komponista Goran Goras mūzika. Skatītāji, kurus izrādes iespaidā nelaiž vaļā sajūtas vai pārdomas, iespējams noskaņoti Holšteina zemo akordu minoros, skaņai kopā ar sajūtām vēl pēc taustiņa nospiešanas vai priekškara aizvēršanās turpinot virmot telpā un prātos.

Pilnveidojams šķita režisora risinājums lugā ietvert divas - jaunu puišu un viņiem pretstatītu sieviešu brieduma gados – grupas, kuru klātbūtnes nozīme dažās ainās bija neskaidra un brīžiem pat traucējoša. No studentu un skolēnu vidus izvēlēto jauniešu kopas teikto brīžiem traucēja saprast puišu dikcija, savukārt veco sieviņu tēlojums un izvietojums sevišķi sākumā likās samākslots. Lai arī „Raudupietē” abas grupas vietām it kā „izkrita” no lomas, šis trūkums vienlaicīgi arī palīdzēja Blaumani cilvēciskot - padarīt tuvāku jauniešiem un saprotamāku vienkāršajiem cilvēkiem, kurus pilnībā noslīpēta, iekonservēta Rūdolfa Blaumaņa  daiļrade varbūt nespētu tik tieši uzrunāt.

Kopumā Elmāra Seņkova „Raudupiete” Elīnas Vānes izpildījumā šķita pārliecinošs, progresīvs un emocionāli vibrējošs meistardarbs. Tas lika gan skriet skudriņām pār kauliem, gan atstāja aiz sevis klusu domu telpu un sajūtu minorus, kuriem iekšēji turpinoties, šķiet, nevilšus bagātāka kļūst arī skatītāja iekšējā pasaule.