Investīcija vai pašnāvība

Lotes Lārmanes foto

Ir 9:30 piektdienas rītā. Divas meitenes kūpošām kafijas tasēm solī, kas tikpat labi varētu būt viegls riksis, kopā ar bariņu citu studentu dodas cauri daudzdzīvokļu māju pagalmam pie augstskolas kopmītnēm. Pēc piecpadsmit minūtem sāksies pirmā lekcija, tāpēc viņas paķērušas somas, atslēgas un krūzes un steidzīgi metušās ārā pa durvīm. "Mēs KONKRĒTI paspēsim," iesaucas viena no viņām, un atskan smiekli, zemāki par bērnības zvārgulīšiem, bet tikpat priecīgi un īsti. Tāpat viņas dodas uz lekcijām pēc stundu garā pārtraukuma mazliet vēlāk - tikai šoreiz ar kūpošām ēdiena bļodām. Pašsaprotamākajām lietām nekad nepietiek laika, ja esi students ar aktīvu sociālo dzīvi, hobijiem, akadēmiskajiem pienākumiem un pilnas slodzes darbu. 

Pēdējā reize, kad es izgulējos bez pārāk agra modinātāja, bija pirms nedēļas. Nākamreiz kārtīgi atpūsties varbūt izdosies naktī uz otrdienu. Otrdienas rītā es gultā kādu stundu labsajūtā murrāšu, jo rīts bez modinātāja šobrīd ir manas dzīves baudas virsotne. Brīvie un brīnišķīgie brīži kļuvuši daudzkārt spilgtāki tagad, kad manas dienas aizrit, traucoties no skolas uz darbu, no darba uz kojām, dejām, mājām. Ne tik brīnišķīgie brīži ir aizmigloti un vienkārši, jo tajos gribas tikai ēdienu, miegu un diezgan bieži arī kašķēties.

Lotes Lārmanes foto

Šobrīd manā dzīvē ir divu veidu nedēļas - tās, kurās es eju uz skolu 3 dienas un strādāju 2 ar pusi dienas un tās nedēļas, kas man nepatīk (jeb mācos 3 un strādāju 4 pilnas un vienu pusi dienas). Līdz šim ir bijis grūti, taču aptuveni nākamajā nedēļā kļūs patiešām izaicinoši, jo tajā būs jāsāk gatavot daudz jaunu, darbietilpīgu uzdevumu skolai (piemēram, jāmontē video, jāanalizē raksti, jāsarunā savs žurnālistikas elks uz ēnu dienu un pašam jāizveido apraksts par viņu). Man ir aizdomas, ka tikai tad es redzēšu, vai divas pilnas slodzes vispār ir cilvēka spēkos apvienot, abās nekļūstot par sevis sliktāko versiju.

Un tomēr šis vairāk ir ieraksts par sapņu piepildīšanu nevis nogurumu. Es sapņoju strādāt par žurnālisti sev interesantā jomā, būt vesela un viengabalaina personība, kas prot brīnišķīgi dejot salsu, mīlēt cilvēkus un dzīvot piepildītu dzīvi. Strādājot pilnas slodzes darbu, ejot uz deju un visādām citām nodarbībām, maksimāli intensīvi mācoties un neaizmirstot, ka ballītēm un citiem sociāliem pasākumiem ir tikpat liela nozīme kā visam pārējam, nereti jūtos kā pusbeigts terminators, bet tas nav viss. Vēl es jūtos uz pareizā, sev vislabākā ceļa, un tas nozīmē, ka pat brīžos, kad esmu pusbeigta, sev es tomēr palieku arī terminators (tikai ne tik slepkavniecisks un neglīts).

Vienīgais, par ko man ir patiešām žēl, ir tas, ka pagaidām Latvijā, strādājot vienkāršu pilnas slodzes darbu, vēl īsti nevar nopelnīt tik, cik nepieciešams sevis cienošam cilvēkam, kurš bez visnepieciešamākajām lietām gribētu arī, piemēram, aiziet pie zobārsta vai nedaudz iekrāt mazam vasaras ceļojumam. Tieši tas arī ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd ir labi strādāt un pilnveidoties - lai vēlāk būtu citādi.

*Ir 21:12 sestdienas vakarā, ielas ir pildītas ballīšu cilvēkiem, skaņu un gaismu mudžekļiem, bet es, klausoties "(In The End) There's Only Love", traucos tam visam cauri un garām uz mājām, kur mani (varbūt ar vakariņām) sagaidīs Lote. Par spīti tam, ka rītdien atkal jāstrādā, šovakar mēs dzersim šampanieti, jo mēs esam jaunas, dzīvas un to pelnījušas. Tā būs mazliet pašnāvība un mazliet arī investīcija reizē.

Peldēties

Mana jaunā mīļākā kūka

Vienas nakts Džeina

Rīgas ielas čūska

Studijas nav tikai studijas, bet arī cilvēku, stāstu un piedzīvojumu jūra. Es ne tikai mācos, bet kā jūras stikliņus vācu savā mentālajā dārgumu lādē tādus brīnumus kā:

• stāstu par to, kā Ance nedēļu darbā neēda pusdienas, lai varētu savam draugam nopirkt mīkstās iekšiņas kurpēm, jo viņam bija tālu jāiet uz darbu,
• vakaru, kad mēs ar Loti un Tīnu vienlaicīgi taisījām prezentāciju skolai, svinējām dzīvi ar vīnu un Cielaviņu un ballējāmies ar MSŽ pirmīšiem,
• to, kā es uz Rīgas ielas gandrīz uzkāpu mazam čūskulēnam, un kā uz viņas aug trīs saules puķes,
• Signes vārda dienas torti, "kura bija tik baudāma, ka to vajadzētu ēst vienatnē",
• to, kā mēs ar kursa biedriem koju istabiņā dejojām zem mana krāsaini puķainā pleda,
• jauno un neapstādināmo "that's what she said" joku aplikāciju,
• vienas nakts Džeinu, kura, kā mēs šodien uzzinājām, pēc vienas dienas atrada īstie saimnieki,
• to, cik skarbi sapurinošas bija ievadlekcijas ar Bila Geitsa atziņām un cik liels prieks man bija atgriezties skolā, kurā ir tik daudz gudru un interesantu cilvēku,
• to brīdi, kad es traucos cauri saulē ņirbošam meža ceļam ar velosipēdu, kuru vēl mazliet pagaidot varēšu ar tikpat traku prieku katru dienu braukt uz skolu,
• to, cik dzīve šķiet grūta, un cik ļoti tas ļauj novērtēt tās labos mirkļus.

Desmit prakses atziņas no 2013. gada vasaras

 
1. Nav lielu vai mazu cilvēku, ir tikai cilvēki un darāmais darbs. Esmu pārgājusi uz "tu" ar biežāk intervējamiem cilvēkiem, turējusi klausuli tālāk no auss runājot ar kādu Ministru Kabineta pārstāvi, kuru maksimāli sadusmoja mani jautājumi, konfrontējusi un likusi paskaidrot ko nesaprotamu vairākas reizes, un uz savas ādas pieredzējusi, ka cilvēcīgums, komunikācijas vieglums un intervējamo cilvēku pieejamība ļoti reti ir saistīti ar to, kādu stāvokli tie ieņem sabiedrībā. 
2. Praktizējot žurnālistiku, protams, ir vērtīgi lasīt ziņas un būt informētam, bet nebūt nav vajadzīgs (un arī iespējams) zināt visu - ja tev ir pietiekami attīstīta spriestspēja un loģiskā domāšana, un prasme, veikli strādājot ar dažādiem informācijas avotiem, izdarīt secinājumus un uzdot pareizos jautājumus. Un ātri, pa taustiņiem zibenīgi ņirboši pirksti!
3. Vienkārši piespied zaļo klausulīti! Abas ar prakses kolēģi Loti, šķiet, zināmu laiku centāmies izgudrot kādu brīnumformulu vieglākai sarunas iesākšanai, visticamāk, zaudējot diezgan daudz dārgas laika un spēka minūtes, lai nonāktu pie secinājuma, ka brīdī, kad ir skaidrs raksta fokuss un uzdodamie jautājumi, nav nekā labāka kā zaļā, mirdzošā klausulīte, kas uzsāk sarunu, kam tu patiesībā nevari būt pilnībā gatavs, kamēr neesi sācis. 
4. Nav stulbu jautājumu. Nu labi, varbūt ir gan. Un tomēr, jautājumi ir paredzēti, lai ieviestu skaidrību tur, kur tās trūkst, un tev ir visas tiesības (vai vairāk pat pienākums) tos uzdot. Visbiežāk, kad, runājot ar kādu cilvēku, kam ir liela atbildība sabiedrības priekšā, jutos stulba, es gluži vienkārši tiku muļķota un vesta ap stūri neērtajam jautājumam, uz kuru neviens negrib atbildēt tieši un konkrēti, jo atbilde nereti nozīmētu negribēti apjomīgas atbildības uzņemšanos. Bez tam, jo stulbāks vai elementārāks ir kāds jautājums, jo bīstamāk ir nezināt, nesaprast vai nebūt pārliecinātam par tā atbildi, jo tad ir milzīgs potenciāls uzrakstīt elementāri stulbu rakstu.
5. Kas, cik, kad, kā, kāpēc -es nekad nevarēju būt pārlieku droša par to, ka manis noskaidrotā informācija ir pietiekami precīza, lai izturētu redaktores papildjautājumus un šaubas jūtošo degunu. Tāpēc ar laiku iemācījos nebaidīties pārjautāt par jebkuru konkrēto skaitli vai faktu, kas tiks publicēts rakstā. Formula, ko es iemācījos apmēram tad, kad redakcijā jutos pietiekami mājīgi visiem teikt "čau", ir - vispirms iztēloties gatavu rakstu, faktus, uz kuriem tas balstīsies un saprast, ka tiem jāpievērš papildu uzmanība. Savukārt, sarunas laikā uzzināto vajag vēlreiz noskaidrot beigās. 
6. Gaismas ātruma pirksti, diktafons vai telefona sarunas ierakstīšanas aplikācija ir kaut kas, kas var atvieglot praktikanta dzīvi tik ļoti, ka es šaubos, vai ir pareizi šo ieteikumu ievietot tikai 6. pozīcijā. Principā iespēja ierakstīt sarunu man ir neskaitāmas reizes aiztaupījusi svīšanu gadījumos, kad ir svarīgi citāti, viedokļi un tā pati vecā labā atbildības uzņemšanās, ko vajag iedabūt starp pēdiņām.
7. Nebojā nervus, ja neesi iemīlējies - nezinu, vai varu iedomāties profesiju, kur būtu vēl svarīgāka patiesa mīlestība, tiešām spēcīga kaislība un īstā darbības joma normālas emocionālās un garīgās veselības saglabāšanai. Domāju, ka jebkurā žurnālistikas nozarē strādāt, nesabojājot veselību un ko kvalitatīvu dodot lasītājiem, var tikai tad, ja ir atrasta personiski maksimāli interesanta niša, kas spēj ar gandarījumu aizpildīt stresa un atbildības izgrauztos caurumus personībā.
8. Krievu valoda - lai arī man praksē, manuprāt, neiespējami noveicās un tikai vienreiz bija situācija, kad bez [manas ļodzīgi šļupstošās] krievu valodas iztikt nevarēja, domāju, ka nākotnē uz tādu veiksmi cerēt ir panaivi un plānoju uzlabot savas valodu zināšanas. Bez pietiekamām valodu zināšanām ir sajūta, ka iespējamais nākotnes darbs apjozts ar stikla sētu, kam vienā brīdī sanāks uzskriet, sasisties un netikt tālāk.
9. Zināt savas robežas - protams, ka ir forši būt visu varošam terminatoram un uzņemties tik darbus, cik dod un cik vajadzīgs izdevumam. Tomēr vēl foršāk man liekas pēc smagas strādāšanas cilvēcīgi atpūsties, neuzkraut uz saviem pleciem tik daudz, ka jākrīt gar zemi un (es agri vai vēlu iemācīšos šim sekot pati) nestrādāt slimam.
10. Lasīt par divriteni vai iemācīties ar to braukt - sajūtu līmenī 6 nedēļas prakses liekas daudz svarīgākas un paliekošākas par 9 mēnešos uzkrātajām teorētiskajām zināšanām, lai gan īstenībā teorija droši vien drīzāk bija kā tāds netverams fona biedrs prakses darbos.

Brīnišķīgi skaists autortiesību pārkāpums

Jeb viens no Barba Āsena (Barb Aasen) ieteikumiem, kā mīlēt sevi. Ideāli piemērots sarakstu gīkiem, narcisiem un grafomāniem - šis var turpināties mūžīgi.

1. Uzraksti 5 savas labās īpašības. Ja nesanāk, pajautā draugiem vai mīļajiem,
2. Padomā par cilvēkiem, kurus tu apbrīno (draugi, slavenības, kaimiņi) un piefiksē 5 viņu labās īpašības,
3. Domājot par dzīvniekiem, putniem, kokiem un/vai puķēm, kas tevi piesaista, pieraksti 5 to labās īpašības. 

Barbs (un esmu dzirdējusi arī pāris cilvēkus ar mazāk dīvainiem vārdiem runājam līdzīgi) saka, ka ar šo sarakstu esi atklājis 15 savas labās īpašības, kuras vari turpmāk attīstīt. Nezinu, vai Barbam ir taisnība, jo šitā es vienreiz atklāju, ka es esmu tā zaļi ēnainā gaisma, kas vasarā rodas saulei spīdot cauri mežam, tomēr viņš saka, ka viss, ko redzam ārpus sevis ir mūsu pašu iekšējā projekcija. Doma laikam apmēram tāda - tu nevari atpazīt vārdus valodā, ko nezini, neatkarīgi no tā, vai tā ir ķīniešu, saules, kaimiņa sejas vai kaijas kliedziena valodā.

Nākamais papildvingrinājums man liekas tik garšīgs, ka es atmetu savu loģisko skepsi un ar diezgan lielām grafomāniskas baudas gaidām lūkojos nākotnē. Sāc pierakstīt skaistās lietas, ko pamani sev apkārt, pārlasot tās katru vakaru, un tu sāksi pamazām tuvoties sevis paša iekšējam skaistumam. Barbs min piemēru par koku, kurš man īstenībā liekas neglīts, tāpēc es labāk minēšu citu. Ja man, piemēram, patīk, kā dzied Regīna Spektor un es austiņu pavadījumā no visas sirds kaucu viņai līdzi, vienlaikus domājot, cik viņa ir lieliska, man savā sarakstu kladē vajadzētu pierakstīt, kas tieši man likās tik brīnumaini skaists viņas dziedāšanā. Visticamāk, ka es rakstītu, ka man patīk, kā viņas balsij ir miljons dimensijas, ko citi mākslinieki bieži neizmanto, tā ir spēcīga un tīra, un pietuvināta īstiem cilvēkiem, jo viņa dzied par problēmām un jutekliskiem, maziem, cilvēciskiem sīkumiem. Tas - piemēram. Tālāk pieraksti savu vārdu un visas šīs īpašības tam blakus. Man sanāktu, ka esmu daudzdimensionāla, spēcīga un tīra, vienkārši saprotama un spējīga iedziļināties dzīves jutekliskajos sīkumos, kas padara to īstu un līdz kaulam sajūtamu, pie tam spējīga tajā visā dalīties un maksimāli paust savus pārdzīvojumus.

Barbs saka, ka jānotic, ka pierakstītais ir patiesība par tevi un mani, jo mūsu pasaule ir spogulis tam, kas esam mēs paši. Es domāju, ka viņš ir lāga zellis, tāpēc ticu gan iepriekš aprakstītajam, gan tam, ka norādot šo linku, lai pasaulē ienestu mazliet vairāk mīlestības http://www.barbaasen.com/8-Tips-on-How-to-Love-Yourself.html, Barbs galīgi neiebildīs, ka dalos viņa gaismā.

Ļoti vecs prologs "Beatrises pēdējai ledenei"

Bija paredzēts viņu iemidzināt 7. jūlija pēcpusdienā. Mēs abas bijām drošas (tas ir - viņa bija droša, bet es drošības pēc piekritu), ka Beatrise jau kļuvusi pārāk veca dzīvošanai un ar viņu jau sen vairs nav interesanti. Mēs - tas ir Liāna, mana pārāk lielā kaimiņiene, lai būtu īsta draudzene, un es - Gerda. Viņai bija jau trīspadsmit, un viņa zināja šo to no lielo cilvēku pasaules, bet man tikai seši, tāpēc es uzticējos tam, ko saka Liāna un lieki galvu nelauzīju, lai gan pakrūtē kņudinājās tāds dīvains tukšuma kamols, ko es vēl nemācēju nosaukt vārdā. Plāns bija sekojošs - sabarot veco, zili pelēko kaķeni ar ledenēm, pagaidīt kamēr viņai būs stiklainas acis un viņa vairs nekustēsies, bet tad sarīkot Īstu Procesiju ar vietējiem bērniem, rozā kurpju kasti pārsietu ar lielu, melnu banti un pa trīs saujām zemes uz tās - „jo tā dara īstās bērēs”- Liāna zināja teikt.

Kad bijām pa mājās salasītajiem viensantīmniekiem vietējā veikalā „Liepas” slepeni nopirkušas tik daudz aveņu ledeņu, cik sanāca, un pielavījušās Beatrisei, kura, tobrīd neko nenojausdama, laiski gulēja saulītē uz akmens, man pēkšņi sagribējās konfektes apēst pašai - mājās, mazliet noskrandušajā, bet mīļajā klubkrēslā pretī televizoram, strīdoties ar brāli par to, kurš tieši ko neskatīsies). Tukšuma kamols kļuva lielāks, kad pamanīju Liānas ciešo, apņēmīgo sejas izteiksmi un sakniebtās lūpas. Tas spiedās cauri manam kaklam kā pelēka, lipīga migla, līdz man sareiba galva un kājas kļuva ļenganas kā divi galerta kluči. Bailes mani laizīja no visām pusēm - bailes, ka brālis ieraudzīs mūs, Beatrisi un ledenes, un viņam viss acumirklī būs skaidrs. Bailes, ka visi, kas mani sauca par Gerduci, uzzinās. Bailes no pasaules bez murrājošās kaķenes gultas kājgalī. Bailes no tā, ka Liāna vairs ar mani nedraudzēsies, ja atteikšos noindēt Beatrisi. Bailes no nāves, kura viņai nāks pakaļ. Pēkšņa čaukstēšana mani izrāva atpakaļ saulainajā, citiem tik jaukajā, bet man - pilnīgi svešajā, šausminošajā dienā. Liāna iztina konfekti no papīrīša, pieliecās un bez liekām ceremonijām satvēra Beatrises purniņu, lai iebāztu to viņai mutē. Man gribējās kliegt, un sirds dauzījās tik skaļi, ka cerēju - kāds sadzirdēs! Bet Beatrisei izdevās izbēgt no Liānas nagiem - vismaz šoreiz. Ar skaļu, griezīgu ņaudienu kaķene vienā lēcienā pamatīgi pārskrāpēja Liānai roku un aizskrēja uz projām. Liāna, dusmās vēl vairāk sakniebusi lūpas, metās kaķenei pakaļ, bet es - skrēju viņai līdzi, pārsteigta par to, ka vispār varu pakustēties.

„Tūlīt pat iekšā,” mūsu skrējienu kā pātagas švīkstiens paršķēla omes dusmīgā balss. Mēs apstājāmies kā iemietas. „Nu, žigli, žigli!” ome vēlreiz aizkaitināta noskaldīja, un pirmo reizi man šī balss likās patiešām tuva un mīļa. Piegāju pie vecmāmiņas un pieķēros viņai pie rokas, no visas sirds lūgdamās, lai Liāna iet mājās, lai viņa visu aizmirst un  liekas mierā. Bet tur viņa stāvēja - acīmredzami nevarēdama izlemt, vai nogaidīt kaut kur tepat aiz stūra, vai drošības pēc paklausīt, mezdama alkatīgus skatienus te uz kaķenes bēgšanas ceļu, te mums. Bailēs atkal sastingusi, es tikai skatījos te uz Liānu, te vecmāmiņu, gaidīdama, kura uzvarēs. „Vai tu mani nedzirdēji, vai? Uz mājām, un ŽIGLI!” šoreiz vecmāmiņas balss bija tik nepielūdzama, ka Liāna, uzmezdama mums apslāpētu dusmu skatienu, stīvi pagāja mums garām.

Viņa pazuda pēc divām dienām. Jau tajā pašā vakarā es, turot apmierināti murrājošo kamoliņu rokās, zināju, ka tā tas vairs nebūs ilgi. Es vairs nejutu Beatrisi, it kā viņa jau būtu aizgājusi. Tajā vakarā, kad viņa tā arī neskrāpējās gar durvīm un neviens vairs nekaitināja visus ar savu lēkāšanu uz ārdurvju kliņķa, es zināju, ka viņas vairs nav. Karsts kauna un baiļu vilnis izbrāzās man cauri, kad tētis pie ārdurvīm vēl centās Betu sasaukt. Viņš pat ienāca pēc kabatas baterijas, lai ietu Beatrisi meklēt, un devās tumšajā pievakarē, pilns pārliecības, ka atnesīs manu kaķeni mājās kā pieklājas. Kad viņš pārnāca, tēta acis bija miklas un, mīņājoties uz vietas, viņš skatījās uz mani vainīgu, līdzjūtīgu skatienu. Viņam rokās bija Beatrise - slapja, melna un nekustīga. „Ielekusi lielajā ūdens mucā,” tētis klusi, salauzti novilka un nolika manu īsto labāko draudzeni uz avīzes līdz rītam, kad mums vajadzēs viņu atdot zemei. Es neraudāju, kamēr visi nebija aizmiguši. Man likās, ka mani atšifrēs - mani, kas vairs nekad nebūs Gerducis, mani, kas neizglāba savu uzticamo draugu no Liānas nagiem. Es būtu varējusi to izdarīt, es zināju. Tagad es tikai gulēju, juzdamās visvientuļākā, ļaunākā un gļēvākā meitene uz visas pasaules, mēģinot apturēt pārāk skaļās elsas, kas, likās, grasījās mani saplosīt pa gabaliem. Kopš tā laika es nekad vairs neraudāju, kad citi redz.

*Mazas detaļas kā tapešu raksts vai kāda smarža no reālās dzīves kādam var likties pazīstamas, bet sižets ir izdomāts kā gandrīz vienīgā lasāmā daļa manai NaNo'2011 grāmatai.

08.07.2013. dienas labākā doma

"Sometimes there is no reason why. Sometimes we could have done nothing better or worse or differently. Sometimes things just are and people just are and everything clicks and most of the time it doesn’t and we are supremely uncomfortable with that as a society." /Rachel Collins/