Mākslinieciski pārdabiska pauze

Trīs mēnešu bloga pauze ir beigusies, un esmu šeit, lai parunātos par dzīvi Zviedrijā un dotu solījumus, kurus centīšos pildīt godprātīgāk par "ja jūs gribat, es rakstīšu biežāk".

Ja es būtu intervējusi kādu no Latvijas (kas ir precīzi divi cilvēki Karlstadē, ieskaitot mani), filmas nosaukums varētu būt "Tfu Tfu Tfu", un savā ziņā es priecājos, ka nosaukumu tā vietā iedvesmoja vācu "Toi Toi Toi". Pēc VIA pieredzes šķiet neticami, ka pāris minūšu video varēju veidot vairākus mēnešus, tāpēc jau iepriekš piebildīšu, ka Jums tas varbūt šķitīs tikai mazs, parasts klipiņš, kad patiesībā tā bija brīnišķīga iespēja neatkarīgi, bet ar spirituālu "filmu guru" palīdzību lēnam iemācīties visu par īsfilmu veidošanu - sākot no idejas un beidzot ar prezentēšanu pirmizrādē. Kad esmu tik daudz runājusi riņķī un apkārt manai mini dokumentālajai filmai, droši vien varu Jums arī beidzot ļaut to apskatīties.

TOI TOI TOI from Elga Sīle on Vimeo. Drīzumā izveidošu arī latviešu subtitrus, jo gribu šo parādīt arī cilvēkiem ar ne tik attīstītu "Erasmus english" ausi. Pati pirmo nedēļu ļoti daudz izmantoju "smaidi, izliecies, ka saproti un saki mhm, jā" tā vietā, lai ceturto reizi pārprasītu, ko blakussēdošie vācieši man cenšas pavēstīt. (Aptuveni 70% Erasmus studentu Karlstadē ir no Vācijas, un tieši šiem studentiem, šķiet, ir visspēcīgākais akcents, kas nozīmē, ka pēc kāda laika tu esi spējīgs saprast arī angliski runājošu kartupeli, bet bez šīs maģiskās Erasmus skolas vari justies visai bezspēcīgs.)   Lai redzētu citus Doc.Mob! 2014 gada darbus, klikšķini šeit (un šeit, un šeit viens un 2) , bet, ja gribi nobaudīt dažus no animācijas kursa '14 gabaliem, ko man izdevās atrast interneta biezokņos, spied šo zilo pogu.
Tu droši vien tikai steigšus pārskrēji visam ierakstam līdz pat šai vietai, jo ellīgi gribēji uzzināt, ko es darīju visus pēdējos 3 mēnešus, kad ieturēju šo dziļi māksliniecisko pauzi? Kas gan es būtu par cilvēku, ja ļautu Tev ilgāk mocīties neziņā? Mana vieglas pakāpes Alcheimera atmiņa reducējusi visu šo laiku trīs-četros periodos, kurus vienlaikus var izmantot arī par attaisnojumiem dziļajam "Pilnīgi slepeni" klusuma brīdim. Viss sākās ar šķietami nebeidzamu tumsības periodu. Nezinu, vai vainīgs bija Maikls Renovs, kurš mana kursa teorijas daļai piešķīra jauku, tīru šķīstītavas efektu un rosināja tādas idejas kā sasiet sev rokas uz muguras un pieteikties kādā vietā uz nopietnas atpalicības testēšanu, vai arī tā bija pārāk liela deva vienatnes, bet septembra-oktobra nomāktība bija patiešām ļauna. Skumjas mijās ar absolūtu vakuuma un tukšuma sajūtu, it kā es būtu nevis šeit, bet lidinātos kaut kur kosmosā, tūkstošiem kilometru attālumā no tuvākā objekta (arī tad tikai asteroīda vai neapdzīvotas planētas), un mans ķermenis šeit būtu tikai čaula bez satura vai nozīmes palikt. Bija bailīgi, patiešām nelāgi, un tad tas beidzās. Tagad lielais, klusais un tumšais tukšums mani reizēm apciemo no rīta, bet es atsakos to uzklausīt kā vienīgo iespējamo sajūtu, saklāju gultu un mēģinu sākt dienu arī tad, ja viss liekas stulbs un dziļi bezjēdzīgs.   Nanovembris bija maģisks, un piepildīja mani ar gaismu, cerībām un apziņu, ka es varu vairāk nekā man šķita pirms tam. Šeit ir mans NaNoWriMo sertifikāts un laimīgā seja tai vakarā, kad pabeidzu savu Pirātiski Dumpiniecisko "Grāmatu" (to tā sauc tāpēc, ka tas nebija īsts romāns, bet vairāk kā patiešām interesantas dzīves autobiogrāfiskošana). Es uzrakstīju 50 tūkstošus vārdu, un tas mani (vismaz rakstīšanas laikā) atbrīvoja. Nekas nespēja mani pavisam uzveikt, jo es varēju to vēlāk pierakstīt kā daļu no mana visai trakā stāsta. Rakstīšana šķiet labākais līdzeklis pret naidpilnām iekšējām balsīm, kas cenšas tevi iznīcināt visos iespējamos veidos. Tu ļauj tām būt, un tās zaudē cīņassparu. 

Novembra draņķrakstīšanai (rakstīt tik daudz draņķa, kā nekad agrāk un pēc tam to paturēt) bija kaut kāds mistisks sociāli pozitīvs iespaids. "Pēdējais astoņkājis" pamodināja manī hiperaktīvu sociālu dzīvnieku un daudz jautras, interesantas komunikācijas, deju un jaunu kontaktu. Esmu samērā priecīga, ka izdevās izdzēst lielāko daļu šaušalīgo bilžu, ko cilvēki no šiem laikiem sabāzuši Feisbukā. Man nav ne jausmas, kāpēc kādam varētu šķist laba ideja likt izplūdušas plāceņsejas pārāk lielos sliktas kvalitātes albumos, bet varbūt tas palīdz kaut kādam sociālajam alibi ("ir man dzīve, ir, rekur viņa, nu, nevar īsti redzēt, bet tur viņa ir, ka es tev saku!").

Un tad nāca laiks, kad es salaulājos ar editēšanas istabas Maku tik ļoti, ka šobrīd šķiet pretdabiski nebūt tur katru vakaru un brīvo brīdi. Editēšana un vienkārša kopā būšana ar citiem cilvēkiem, kas dara to pašu, ir viens no jaukākajiem procesiem universa vēsturē, ja neskaita lēnu alus dzeršanu ar draugiem Valmiermuižā. Man nav nevienas fotogrāfijas no tā laika vai pat mūsu filmu pirmizrādes, vai no vispār jebkā, tāpēc Jums man būs vienkārši jātic, ka tas bija skaisti. 

Ļoti gribas uzrakstīt par vēl daudz ko - kādu mūziku rada un klausās zviedri, kāda vaļīgi mākslinieciska atmosfēra valda Karlstades pilsētvidē, cik labi smaržo Loftbergs Lila ražotne un atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, ko man uzdevāt iepriekš, un esmu apņēmusies to izdarīt vēl šogad, kaut kad pa vidu divu eksāmena eseju rakstīšanai. 

Ceru, ka Ziemassvētku trakums pret Jums ir labs, un tuvojas daudz gaiša, silta un dzirksteļojoša prieka.