Šodiena aka viena viena diena Elgas Zviedrijā

Labdien!

Mani sauc Elga Sīle, es dzīvoju Karlstadē, un man Jūsu mazliet pietrūka jau pirmajā vakarā. Es atsakos dzēst un pārrakstīt miljons reižu, tāpēc šis šoreiz būs nevis viens no miljona, bet gan pats pirmais teikums. 

Rakstīt ir kļuvis ārkārtīgi grūti, tāpēc gan pirmais, gan pārējie teikumi ir ellīgi vērtīgi. Dienas mani piepilda un reizēm arī pārpilda kā cauru plastmasas glāzīti, un reizēm es nemaz nevaru aizmigt, jo dvēsele aizelsusies cenšas tikt līdzi neaptveramām pārmaiņām. Šodiena gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē ir gaismas un kontrastu diena, tāpēc šis ieraksts būs arī pilns ar maniem mēģinājumiem eksperimentēt ar gaismu, efektiem, savu seju, vientulību un tamlīdzīgām muļķībām. 

Varbūt tev liekas, ka otrdiena ir tikai otrdiena, bet man tā ir ellīgi aizraujoša diena, jo 14:00 man sākas praktiskā lekcija pie Daniela Alegi, kurš lieliski "runā un strādā kino valodā". Ja neskaita vērtīgu, interesantu filmu skrīningu un analīzi, padomus scenārija veidošanā, editēšanā, montāžā un tehniskajās lietās (piemēram, ka 3poda vietā var izmantot kameras skrūvē iesietu diegu, uzkāpt tam ar kāju un iegūt samērā stabilu kadru), Daniels ir labs pasniedzējs arī tāpēc, ka prot cilvēcīgi komunicēt. Iet uz viņa lekcijām ir kā iet ciemos - tikai uz savām mājām, ir jautri, interesanti un ērti, bet tajā pašā laikā izaicinājums, jo mums jāpiedalās notiekošajā. 

Divi pēcpusdienā nozīmē, ka es varu lēnām pamosties, palēninājumā izdzert kafijas krūzi, mierīgi apģērbties, pabeigt mājas darbus, noskatīties kādu filmu vai padejot pie enerģiskas mūzikas un nebūt zombijs, ierodoties skolā. 

Šodiena Karlstades Universitātē bija tik aizraujoša, ka, atnākot mājās, man bija sajūta, ka no iedvesmas uzsprāgs smadzenes. Pēc aptuveni stundu ilgiem, neatlaidīgiem un sākumā neveiksmīgiem mēģinājumiem izdarīt kopēju likumpārkāpumu ar manu kursa biedri Molliju pie skenējamā aparāta, mums bija lekcija par kino stāsta gramatiku. Analizējām intervijas un piefilmējuma kadrus Deivida Linča "Interviju projektam", runājām par kompozīciju, gaismām un kontrastiem UN TO VISU PAŠI MĒĢINĀJĀM PRAKTIZĒT, strādājot mazās filmu veidošanas komandās! 

Notika brīnums, jo es pēc divu gadu skološanās (atkal un atkal mans neizpratnes pilnais skatiens sastop jaunas un jaunas acis, kuras bezcerībā novēršas pēc otrās nesaprašanas reizes) beidzot sapratu "trešdaļas zelta griezuma" likumu UN 180 grādu likumu, kuru es pat nekad necerēju izprast. 

Šķiet, ka mazliet pirms 18iem es biju mājās, lai pagatavotu savas šīsnedēļas tradicionālās brokastpusdienvakariņas jebšu spagetī+sieru+dīvainu mērci ar  nejauši izvēlētām garšvielām no Rizvana krājumiem. Man bail no zviedru veikaliem, tāpēc es vispār pa lielam cenšos nepievērst uzmanību gatavošanai un sākt biedējošo pārtikas plānošanas lietu risināt lēnām, lai neteiktu - nemaz. 

Pulkstenis bija apmēram seši, kad es drudžaini rakstīju savas dokumentālo īsfilmu idejas pirmajā failā, kuru bija iespējams atvērt. Lēkāju. Vārījos kopā ar spagetī. Dejoju. Tad mēģināju pagulēt diendusu un piedzīvoju kaut ko līdzīgu panikas lēkmei - sirdspuksti bira kā mellenes skārda bļodā, elpa iecirtīgi negribēja nākt pie manis atpakaļ, un miegs, protams, nenāca mājās, lai to visu atrisinātu.

Man te bieži ir tā, ka esmu pārsātināta sajūtām, nevaru pagulēt, aizraudu pāris vakarus un aizdziedu sestdienas, ar divriteni vienatnē braucot uz pilsētas centru. Te nav jāizdomā dzīve, visu laiku kaut kas notiek, un man ir sajūta, ka spalva, pildspalva, klaviatūra un visi citi rakstāmrīki no manām rokām nonākuši citās. Kāds raksta manu dzīvi, un stāsts ir visai aizraujošs. Bet vakaros man reizēm paliek vientuļi, jo tāda dzīve pamazām pārvērš par ekstravertu (kas nozīmē to neiedomājami jocīgo lietu, kad reizēm gribas iziet no istabas un satikt cilvēkus). 

Ir 1:32 pēc Zviedrijas laika, es klausos mūziku, ko man atsūtīja Evija, gribu iet pastaigāties vai parunāties, gaidu rītdienu, jo beidzot sākšu videoskaipot ar mīļajiem un varbūt, varbūt, izdarīšu arī ko akadēmiski noderīgu (arī tam man ir garš, pārmetošus marķiera zibšņus šķeļošs saraksts). 

Ir 2:51 pēc Latvijas laika, man ir bijusi gara, piepildīta diena ar ļoti augstiem pacēlumiem, dziļiem tukšumiem un kinematogrāfiskas kvalitātes kustību. Es eju skatīties kaut kādu nelāgi skanošu filmu, kamēr mans miegs klaiņo pa pilsētu un kauc pret pilnmēnesi. 

Paldies Līgai par jautājumu. Turpinājumi sekos.