Labdien, iedvesma!

Ir 22:53, un man priekšā gaida divus mēnešus krāta darba grēda. Skan kaut kas jocīgi smieklīgs, jo es mēģinu sevi motivēt, līst lietus. Vienlaicīgi ir skumji un priecīgi. Pēc 17 dienām es pārceļos kādu gabaliņu nostāk. Tāda iedvesmojoša nojausma, ka, pārceļoties pāri jūrai, es beidzot izkuģošu arī pati no savām smadzenēm, jo lielākā tiesa manas dzīves jau krietnu laiku, šķiet, notiek tieši iedomu pasaulē. Bet tagad - īsts sižets, piedzīvojums, un NEKĀDAS NOJAUSMAS, kas notiks. Tas brīnišķīgi atbrīvo. 

Brīva no ilgu laiku maniakāli krātām pārdomām, uzskatiem, analīzes un briesmīgi smago laiku (aka vakar un rīt) nastas, es daudz domāju par visādiem niekiem, kuri ir svarīgi šodien, kurus var sataustīt vai saredzēt ārpus manas iekšējās polārās nakts. 

Manuprāt, ar šo var darīt interesantu matemātiku

Es domāju par to, ka jau četrus mēnešus nesmēķēju. Gandrīz četrus, bet šķiet, ka tam vairs nav nozīmes, jo man arī vairs negribas. Tā ir tik brīnišķīga bauda, kad smēķētāji blakus neiedarbina izsalkumu. Kad cigaretēm vairs nav "smaržas" un "aromāta", bet gan smaka, kuru gribas novilkt nost pēc krustvecāku kūpinātavas apciemojuma. Es sāku, kad man bija 17, un tik briesmīgi skumji, ka radīt, audzināt un nostiprināt atkarību bija vienīgā stabilitāte, kādu varēju iztēloties. Es pārstāju Pētījumu metodoloģijas lekcijā, kad uzgāju atmešanas aplikāciju un izdomāju, ka "varētu šito uzspēlēt". Man nav pārliecības, ka kādu dienu nesākšu atkal, gluži tāpat kā man nav pārliecības, ka pēc sešiem, septiņiem veģetārisma gadiem nesākšu romānu ar karbonāžu cepēju, bet man ir stabils "šodien negribu", un ar to pietiek. 

Es domāju par to, kādas grāmatas man vajag ceļasomā un cik daudz es reāli varu sakrāmēt tā, ka iespējams pavilkt koferi. Zinu, ka Zviedrijā arī būs grāmatas, bet tāpat var gadīties, ka tur turpināsies arī mans personīgi izdzīvotais Lemonija Sniketa fan fiction (nelaimīgo notikumu sērija in real life - lauku edition), un tam man vajag kādu drošības līdzekli. Šerloks somā, protams, nekad nav lieka lieta, bet satraucoši ir tas, ka es gandrīz nekad neko nelasu divreiz. Tāpat es vairs nelasu sliktas grāmatas (tas ir - tādas, kuras man nepatīk :D). Principā man ir 17 dienas, lai atklātu paralēlo universu, kurā manu mīļāko rakstnieku dubultnieki sarakstījuši kaut ko tikpat foršu, bet vēl nelasītu. Ņemot vērā, ka paralēlajos universos darbojas citi likumi, domāju, ka būtu prātīgi savā darāmo darbu sarakstā pievienot arī punktu par kāda no rakstnieku ņemšanu līdzi ceļa somā uz šo pasauli. Katram gadījumam. Vienmēr jau viskautkas var noderēt. 

Domāju par to, ka man jau tagad pietrūkst māsas. Ka vienlaicīgi gribas braukt ātrāk un nebraukt nekad. Ka es neņemšu līdzi ekspektācijas atgriezties kā dokumentālo filmu guru. Ka es vispār atstāšu ekspektācijas mājās, cik vien tas būs iespējams. Mani šodien pāršalca mežonīgs prieks, kad es iedomājos, ka ar "Šis ir mans Erasmus blogs" attaisnojumu varēšu rakstīt tā kā agrāk, vienkārši par piedzīvojumiem un pārdomām kā sarunā ar draugu. Kad iekšā dzīvo Zaķītis, kurš cenšas būt visvairāk Zaķītis no visiem Zaķīšiem un labākais Zaķītis, kāds tas var būt pats sev, un maksimāli izmantot visus resursus, lai sasniegtu maksimāli labu augstumu depresīvos kalngalus, tādas vienkāršas lietas kā saruna, kurā tu dzirdi otru cilvēku un uz viņu skaties (nevis paralēli dari vēl kaut ko), spēšana aizmigt, jo esi noguris un prāts ir kluss, pastaiga un šodiena kļūst par lielu greznību. Man reizēm ir sajūta, ka tas šaušalīgais zaķītis man ir parādījis, kā izskatās nāve, kā izskatās dzīvot, bet nedzīvot, ko nozīmē būt par savas personīgās zombiju salas pārvaldnieku, tāpēc es spēju ļoti novērtēt dzīvi un visu, kas ir dzīvs, visu, kas ir. 

Sākumā likās, ka  iznāca pabeigt šo ierakstu tā, kā skan šādi, tad mazliet priecīgāk, līdz beidzot mana motivējošā pleiliste piedāvāja kaut ko, kas skan pat vēl pareizāk. Jebkurā gadījumā, bija patīkami parunāties. Droši vien tiekamies pēc vairāk kā 17 dienām.