Investīcija vai pašnāvība

Lotes Lārmanes foto

Ir 9:30 piektdienas rītā. Divas meitenes kūpošām kafijas tasēm solī, kas tikpat labi varētu būt viegls riksis, kopā ar bariņu citu studentu dodas cauri daudzdzīvokļu māju pagalmam pie augstskolas kopmītnēm. Pēc piecpadsmit minūtem sāksies pirmā lekcija, tāpēc viņas paķērušas somas, atslēgas un krūzes un steidzīgi metušās ārā pa durvīm. "Mēs KONKRĒTI paspēsim," iesaucas viena no viņām, un atskan smiekli, zemāki par bērnības zvārgulīšiem, bet tikpat priecīgi un īsti. Tāpat viņas dodas uz lekcijām pēc stundu garā pārtraukuma mazliet vēlāk - tikai šoreiz ar kūpošām ēdiena bļodām. Pašsaprotamākajām lietām nekad nepietiek laika, ja esi students ar aktīvu sociālo dzīvi, hobijiem, akadēmiskajiem pienākumiem un pilnas slodzes darbu. 

Pēdējā reize, kad es izgulējos bez pārāk agra modinātāja, bija pirms nedēļas. Nākamreiz kārtīgi atpūsties varbūt izdosies naktī uz otrdienu. Otrdienas rītā es gultā kādu stundu labsajūtā murrāšu, jo rīts bez modinātāja šobrīd ir manas dzīves baudas virsotne. Brīvie un brīnišķīgie brīži kļuvuši daudzkārt spilgtāki tagad, kad manas dienas aizrit, traucoties no skolas uz darbu, no darba uz kojām, dejām, mājām. Ne tik brīnišķīgie brīži ir aizmigloti un vienkārši, jo tajos gribas tikai ēdienu, miegu un diezgan bieži arī kašķēties.

Lotes Lārmanes foto

Šobrīd manā dzīvē ir divu veidu nedēļas - tās, kurās es eju uz skolu 3 dienas un strādāju 2 ar pusi dienas un tās nedēļas, kas man nepatīk (jeb mācos 3 un strādāju 4 pilnas un vienu pusi dienas). Līdz šim ir bijis grūti, taču aptuveni nākamajā nedēļā kļūs patiešām izaicinoši, jo tajā būs jāsāk gatavot daudz jaunu, darbietilpīgu uzdevumu skolai (piemēram, jāmontē video, jāanalizē raksti, jāsarunā savs žurnālistikas elks uz ēnu dienu un pašam jāizveido apraksts par viņu). Man ir aizdomas, ka tikai tad es redzēšu, vai divas pilnas slodzes vispār ir cilvēka spēkos apvienot, abās nekļūstot par sevis sliktāko versiju.

Un tomēr šis vairāk ir ieraksts par sapņu piepildīšanu nevis nogurumu. Es sapņoju strādāt par žurnālisti sev interesantā jomā, būt vesela un viengabalaina personība, kas prot brīnišķīgi dejot salsu, mīlēt cilvēkus un dzīvot piepildītu dzīvi. Strādājot pilnas slodzes darbu, ejot uz deju un visādām citām nodarbībām, maksimāli intensīvi mācoties un neaizmirstot, ka ballītēm un citiem sociāliem pasākumiem ir tikpat liela nozīme kā visam pārējam, nereti jūtos kā pusbeigts terminators, bet tas nav viss. Vēl es jūtos uz pareizā, sev vislabākā ceļa, un tas nozīmē, ka pat brīžos, kad esmu pusbeigta, sev es tomēr palieku arī terminators (tikai ne tik slepkavniecisks un neglīts).

Vienīgais, par ko man ir patiešām žēl, ir tas, ka pagaidām Latvijā, strādājot vienkāršu pilnas slodzes darbu, vēl īsti nevar nopelnīt tik, cik nepieciešams sevis cienošam cilvēkam, kurš bez visnepieciešamākajām lietām gribētu arī, piemēram, aiziet pie zobārsta vai nedaudz iekrāt mazam vasaras ceļojumam. Tieši tas arī ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd ir labi strādāt un pilnveidoties - lai vēlāk būtu citādi.

*Ir 21:12 sestdienas vakarā, ielas ir pildītas ballīšu cilvēkiem, skaņu un gaismu mudžekļiem, bet es, klausoties "(In The End) There's Only Love", traucos tam visam cauri un garām uz mājām, kur mani (varbūt ar vakariņām) sagaidīs Lote. Par spīti tam, ka rītdien atkal jāstrādā, šovakar mēs dzersim šampanieti, jo mēs esam jaunas, dzīvas un to pelnījušas. Tā būs mazliet pašnāvība un mazliet arī investīcija reizē.