Desmit prakses atziņas no 2013. gada vasaras

 
1. Nav lielu vai mazu cilvēku, ir tikai cilvēki un darāmais darbs. Esmu pārgājusi uz "tu" ar biežāk intervējamiem cilvēkiem, turējusi klausuli tālāk no auss runājot ar kādu Ministru Kabineta pārstāvi, kuru maksimāli sadusmoja mani jautājumi, konfrontējusi un likusi paskaidrot ko nesaprotamu vairākas reizes, un uz savas ādas pieredzējusi, ka cilvēcīgums, komunikācijas vieglums un intervējamo cilvēku pieejamība ļoti reti ir saistīti ar to, kādu stāvokli tie ieņem sabiedrībā. 
2. Praktizējot žurnālistiku, protams, ir vērtīgi lasīt ziņas un būt informētam, bet nebūt nav vajadzīgs (un arī iespējams) zināt visu - ja tev ir pietiekami attīstīta spriestspēja un loģiskā domāšana, un prasme, veikli strādājot ar dažādiem informācijas avotiem, izdarīt secinājumus un uzdot pareizos jautājumus. Un ātri, pa taustiņiem zibenīgi ņirboši pirksti!
3. Vienkārši piespied zaļo klausulīti! Abas ar prakses kolēģi Loti, šķiet, zināmu laiku centāmies izgudrot kādu brīnumformulu vieglākai sarunas iesākšanai, visticamāk, zaudējot diezgan daudz dārgas laika un spēka minūtes, lai nonāktu pie secinājuma, ka brīdī, kad ir skaidrs raksta fokuss un uzdodamie jautājumi, nav nekā labāka kā zaļā, mirdzošā klausulīte, kas uzsāk sarunu, kam tu patiesībā nevari būt pilnībā gatavs, kamēr neesi sācis. 
4. Nav stulbu jautājumu. Nu labi, varbūt ir gan. Un tomēr, jautājumi ir paredzēti, lai ieviestu skaidrību tur, kur tās trūkst, un tev ir visas tiesības (vai vairāk pat pienākums) tos uzdot. Visbiežāk, kad, runājot ar kādu cilvēku, kam ir liela atbildība sabiedrības priekšā, jutos stulba, es gluži vienkārši tiku muļķota un vesta ap stūri neērtajam jautājumam, uz kuru neviens negrib atbildēt tieši un konkrēti, jo atbilde nereti nozīmētu negribēti apjomīgas atbildības uzņemšanos. Bez tam, jo stulbāks vai elementārāks ir kāds jautājums, jo bīstamāk ir nezināt, nesaprast vai nebūt pārliecinātam par tā atbildi, jo tad ir milzīgs potenciāls uzrakstīt elementāri stulbu rakstu.
5. Kas, cik, kad, kā, kāpēc -es nekad nevarēju būt pārlieku droša par to, ka manis noskaidrotā informācija ir pietiekami precīza, lai izturētu redaktores papildjautājumus un šaubas jūtošo degunu. Tāpēc ar laiku iemācījos nebaidīties pārjautāt par jebkuru konkrēto skaitli vai faktu, kas tiks publicēts rakstā. Formula, ko es iemācījos apmēram tad, kad redakcijā jutos pietiekami mājīgi visiem teikt "čau", ir - vispirms iztēloties gatavu rakstu, faktus, uz kuriem tas balstīsies un saprast, ka tiem jāpievērš papildu uzmanība. Savukārt, sarunas laikā uzzināto vajag vēlreiz noskaidrot beigās. 
6. Gaismas ātruma pirksti, diktafons vai telefona sarunas ierakstīšanas aplikācija ir kaut kas, kas var atvieglot praktikanta dzīvi tik ļoti, ka es šaubos, vai ir pareizi šo ieteikumu ievietot tikai 6. pozīcijā. Principā iespēja ierakstīt sarunu man ir neskaitāmas reizes aiztaupījusi svīšanu gadījumos, kad ir svarīgi citāti, viedokļi un tā pati vecā labā atbildības uzņemšanās, ko vajag iedabūt starp pēdiņām.
7. Nebojā nervus, ja neesi iemīlējies - nezinu, vai varu iedomāties profesiju, kur būtu vēl svarīgāka patiesa mīlestība, tiešām spēcīga kaislība un īstā darbības joma normālas emocionālās un garīgās veselības saglabāšanai. Domāju, ka jebkurā žurnālistikas nozarē strādāt, nesabojājot veselību un ko kvalitatīvu dodot lasītājiem, var tikai tad, ja ir atrasta personiski maksimāli interesanta niša, kas spēj ar gandarījumu aizpildīt stresa un atbildības izgrauztos caurumus personībā.
8. Krievu valoda - lai arī man praksē, manuprāt, neiespējami noveicās un tikai vienreiz bija situācija, kad bez [manas ļodzīgi šļupstošās] krievu valodas iztikt nevarēja, domāju, ka nākotnē uz tādu veiksmi cerēt ir panaivi un plānoju uzlabot savas valodu zināšanas. Bez pietiekamām valodu zināšanām ir sajūta, ka iespējamais nākotnes darbs apjozts ar stikla sētu, kam vienā brīdī sanāks uzskriet, sasisties un netikt tālāk.
9. Zināt savas robežas - protams, ka ir forši būt visu varošam terminatoram un uzņemties tik darbus, cik dod un cik vajadzīgs izdevumam. Tomēr vēl foršāk man liekas pēc smagas strādāšanas cilvēcīgi atpūsties, neuzkraut uz saviem pleciem tik daudz, ka jākrīt gar zemi un (es agri vai vēlu iemācīšos šim sekot pati) nestrādāt slimam.
10. Lasīt par divriteni vai iemācīties ar to braukt - sajūtu līmenī 6 nedēļas prakses liekas daudz svarīgākas un paliekošākas par 9 mēnešos uzkrātajām teorētiskajām zināšanām, lai gan īstenībā teorija droši vien drīzāk bija kā tāds netverams fona biedrs prakses darbos.