Tikai gribēju atgādināt mazajiem lipīgajiem statistikas kačātājvīrusiem, nejaušiem svešiniekiem un tiem, kas varbūt patiešām gaida kādu ziņu, ka esmu dzīva. Dzīva ir liels, krāsains un haotiski piepildīts vārds, un tieši tāpēc man nav ne jausmas, vai jebkad vēl pietiks laika un brīvas domu telpas, lai te vēl ko uzrakstītu.
Šobrīd esmu tas mazais lācis, kas uz galvas lec ūdenī, un arī tas lielais, kas uz viņu rūc kaut ko par piesardzību un aisbergu smailēm, kuras zem ūdens nevar redzēt. Tad jau redzēs, kā ies ar peldēšanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru