Kad vidusskolas beigšana likās vēl tāls, rozā miglā tīts laiks, es kādā no savām dienasgrāmatām rakstīju, ka Rīgā daudz sēdēšu Goijā viena pati un tik rakstīšu, rakstīšu, aizrakstīšu līdz Ķīnai un atpakaļ skaistiem, sarkaniem smalka zīda diegiem.Būšu skaista, laimīga, mākslinieciska un tieši vietā. Strādāšu gluži vienalga kur un priecāšos par savu algas un neatkarības čeku katru mēnesi.Augstskolā noteikti iemīlēšos, vēlāk strādāšu kādā ziņu aģentūrā un vienkārši būšu laimīga.
Es vēl aizvien ticu, ka esmu, būšu un palikšu laimīga, pa daļiņai, pa kriksītim piepildot arī savus naivākos sapņus. Bet tikai pavisam nesen es sapratu, ka tie varbūt mani nepazīs, no kosmosa biezokņiem atgriežoties dzīvē.Es tos aizsūtīju mirdzošām, reizēm saraudātām acīm, esot gatava rāpot pa asfaltu ceļā uz to piepildīšanu, lai kā būtu bail. Es tos sūtīju, skaidri zinot, ka tie ir visu iespējamo cenu vērti, jo iededzina mani kā milzīgu, nevaldāmu Jāņu ugunskuru smaržīgā vasaras naktī.
Akadēmiskais gads pats par sevi ir gara ieraksta vērta tēma - ar trakulībām, panākumiem, romantiskiem piedzīvojumiem, jauniem draugiem, jaunām vietām, jaunu sevi. Tomēr uz beigām tas mani mazliet salauzījis, sašķēpelējis gabalos tā, ka pat no rakstīšanas pāri palikušas tikai darba apģērba un saplosītas miesas driskas. Acis apklusušas, uz Goiju neesmu bijusi visus trīs gadus, mākslinieciska ir varbūt vienīgi mana kosmētikas ota un Pūces šķēres.
Pirms daudziem gadiem savā mazajā, drošajā istabā es sapņoju par lietām, kuru sasniegšana prasītu iziešanu ārā, aukstumā, diskomfortā. Šobrīd savā mazajā, drošajā istabā es sēžu, brīnos, šaubos un nezinu, vai ir pienācis laiks no savas miera oāzes lēkt trakā ātrumā braucošā vilcienā bez biļetes un nojausmas par pieturām un galapunktiem.
Un jā, es jau zinu atbildi. Vai Tu savējo arī?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru