Es nevaru sagaidīt 28. maiju, jo:

• es beidzot varēšu mierīgi pagulēt un pastaigāties bez vainas apziņas, ka nemācos eksāmenam,
• es varēšu izlasīt kādu grāmatu tikai sava prieka pēc,
• pāris dienās pirms tam es, visticamāk, ietaupīšu kaudzi naudas par pārtiku, ko uztraukumā nevarēšu norīt.

Visādi citādi es negaidu. Bail, ka par maz cenšos un pēc tam pašai par to būs jāmaksā. Bail no Varbūt Jaunās Prakses, kas varētu būt vislielākā drosmes pārbaude (bet es nezinu, vai jau esmu tik liela) visā līdzšinējā dzīvē, ja neskaita pāris pirmos randiņus. No pārmaiņām, uzmācīgiem vīriešiem uz ielām, jaunas skolas, mājām, cilvēkiem, kad gribas tikai pasēdēt stūra klusumā. 

Nopietni apsveru iespēju iegādāties baiku ar kapuci, kas noslēptu seju, dzimumu un ķermeņa aprises. Vakar viens trakais man nesās pakaļ un nobiedēja tā, ka tagad vispār īsti negribas iet ārā. Pī pī pī, bet nav laika būt pelītei, nav stūrīšu un nav pat caurumu sierā.