Mans gandrīz pirmais

Piecpadsmit minūtes līdz jūnija sākumam, es sēžu pie māsas datora pavisam dīvainā pozā (jo visam, pilnīgi visam ir saplīsušas baterijas), gribu apēst mammas Nicorette plāksterus tikko izdzerto kafiju dēļ un mainīt visu vienā naktī. PILNĪGI visu. Un, KLIKT, tikko sapratu, ka tas ir iespējams, tāpēc lieku reizi neturpināšu ierakstu, lai purpinātu, īdētu, lirizētu un filosofiski appūstu savu dzīves realitāti, bet došos to mainīt. Brīdī, kad Tu šo lasi, notiek pārmaiņas.

Pirmais jāsāk vienreizēji.

Es nevaru sagaidīt 28. maiju, jo:

• es beidzot varēšu mierīgi pagulēt un pastaigāties bez vainas apziņas, ka nemācos eksāmenam,
• es varēšu izlasīt kādu grāmatu tikai sava prieka pēc,
• pāris dienās pirms tam es, visticamāk, ietaupīšu kaudzi naudas par pārtiku, ko uztraukumā nevarēšu norīt.

Visādi citādi es negaidu. Bail, ka par maz cenšos un pēc tam pašai par to būs jāmaksā. Bail no Varbūt Jaunās Prakses, kas varētu būt vislielākā drosmes pārbaude (bet es nezinu, vai jau esmu tik liela) visā līdzšinējā dzīvē, ja neskaita pāris pirmos randiņus. No pārmaiņām, uzmācīgiem vīriešiem uz ielām, jaunas skolas, mājām, cilvēkiem, kad gribas tikai pasēdēt stūra klusumā. 

Nopietni apsveru iespēju iegādāties baiku ar kapuci, kas noslēptu seju, dzimumu un ķermeņa aprises. Vakar viens trakais man nesās pakaļ un nobiedēja tā, ka tagad vispār īsti negribas iet ārā. Pī pī pī, bet nav laika būt pelītei, nav stūrīšu un nav pat caurumu sierā.

Andele mandele

Secināju, ka pārdodu visas savas romantiskās drēbes. Lai meitenīgu caku un volānu pazušana atdotu cieņu pieaugšanas konkrētajām, skaistajām brīvības kontūrām. Nevaru sagaidīt 19o.

Gribu un vajag

Kad vidusskolas beigšana likās vēl tāls, rozā miglā tīts laiks, es kādā no savām dienasgrāmatām rakstīju, ka Rīgā daudz sēdēšu Goijā viena pati un tik rakstīšu, rakstīšu, aizrakstīšu līdz Ķīnai un atpakaļ skaistiem, sarkaniem smalka zīda diegiem.Būšu skaista, laimīga, mākslinieciska un tieši vietā. Strādāšu gluži vienalga kur un priecāšos par savu algas un neatkarības čeku katru mēnesi.Augstskolā noteikti iemīlēšos, vēlāk strādāšu kādā ziņu aģentūrā un vienkārši būšu laimīga.

Es vēl aizvien ticu, ka esmu, būšu un palikšu laimīga, pa daļiņai, pa kriksītim piepildot arī savus naivākos sapņus. Bet tikai pavisam nesen es sapratu, ka tie varbūt mani nepazīs, no kosmosa biezokņiem atgriežoties dzīvē.Es tos aizsūtīju mirdzošām, reizēm saraudātām acīm, esot gatava rāpot pa asfaltu ceļā uz to piepildīšanu, lai kā būtu bail. Es tos sūtīju, skaidri zinot, ka tie ir visu iespējamo cenu vērti, jo iededzina mani kā milzīgu, nevaldāmu Jāņu ugunskuru smaržīgā vasaras naktī.

Akadēmiskais gads pats par sevi ir gara ieraksta vērta tēma - ar trakulībām, panākumiem, romantiskiem piedzīvojumiem, jauniem draugiem, jaunām vietām, jaunu sevi. Tomēr uz beigām tas mani mazliet salauzījis, sašķēpelējis gabalos tā, ka pat no rakstīšanas pāri palikušas tikai darba apģērba un saplosītas miesas driskas. Acis apklusušas, uz Goiju neesmu bijusi visus trīs gadus, mākslinieciska ir varbūt vienīgi mana kosmētikas ota un Pūces šķēres.

Pirms daudziem gadiem savā mazajā, drošajā istabā es sapņoju par lietām, kuru sasniegšana prasītu iziešanu ārā, aukstumā, diskomfortā. Šobrīd savā mazajā, drošajā istabā es sēžu, brīnos, šaubos un nezinu, vai ir pienācis laiks no savas miera oāzes lēkt trakā ātrumā braucošā vilcienā bez biļetes un nojausmas par pieturām un galapunktiem.

Un jā, es jau zinu atbildi. Vai Tu savējo arī?