Naktis ar kafiju, izjukušiem matiem un brīvību - jā, visvairāk brīvības, jo visi guļ un es varu justies kā vienīgais, pēdējais cilvēks uz zemes. Nav svarīgi, cikos rīt jāmostas, jo pa dienu es tāpat īsti nevaru būt es. Varbūt izklausās pēc kārtējā kofeīna bulšita, bet tā nav - pat tad, ja esmu viena pati mājās, naktī sajūta vienalga ir skaistāka un īstāka, tas varbūt ir ziemas skaistums - ka daži cilvēki naktīs iet gulēt ar tumsu, kas pienāk daudz agrāk, bet citu dvēseles tikai tad mostas, lai izplauktu un brīnumaini jauki dancotu apkārt - tiem, kas vienalga nekad to nejutīs, neredzēs un neatminēs. Labi, šitas gan jau bija vairāk, nekā es parasti uzdrīkstos melst, bet es vienkārši nevarēju noturēties, virsraksts mani pilnīgi nogāza no kājām ar bildi, kas man parādījās acu priekšā (protams, ka ne tieši priekšā, jo es tomēr neesmu ķerta) - ir tumši zila nakts, bet varbūt tas brīdis tieši pirms rītausmas, kad viss ietinies siltā vasaras migliņā un rasā, es eju savos baltajos, garajos puķainajos svārkos (man tiešām tādi ir- kaut kur mammas bēniņos..) un skatos, tikai skatos uz naktsvijolēm, jo tās nedrīkst plūkt, tās ir noslēpums, skaistums, kas nomirst, ja tu to ieliec vāzē un centies paņemt sev. Sisina sienāži. Sāp acis, bet negribas gulēt. Tāpat kā tagad. Es esmu viena, neviena cita nav, bet viss ir pilns, nav neviena tukšuma, ko kādam aizpildīt, pilns līdz malām un es esmu tikpat liela kā koks vai kukainis, es esmu visam blakus un iekšā. Un ko nu tur daudz - šo blogu tik un tā lasu tikai es un droši vien vēl viens vai divi cilvēki (Čau, Pūce!), un man tas patīk.
Ar labu nakti, mani pūkainie draugi. Ar labu nakti visiem, kam šovakar izdevās aizmigt ķirsī, tupelē vai Maskavas priekšpilsētā.
Pūce saka čau pretī!
AtbildētDzēst