Ir viens un četrdesmit septiņas un būt šeit tā kā tagad ir zināmā mērā skaisti - no sava dzīvokļa, sava (vecā, brakšķošā, bet tomēr- SAVA) datora, savā gultā, savā mīļākajā diennakts laikā, gandrīz savā pilsētā, ja tāda jebkur pastāv. Naktī un agri no rītiem man Rīga patīk - tad tā vēl spēj būt valdzinoša, varbūt kā guļoša ielasmeita.. Un es varu iedomāties, ka spēju to aptvert un saprast, un atrast sevi tajā. Kad parādās lielais, neveiklais begimotu pūlis (es zinu, ka "begimots" jāraksta citādi!!), šī pilsēta ir īsta mauka - dabūjama visiem, kas var to atļauties, bet nespējīga sniegt paliekošu siltumu nevienam.
Viens piecdesmit septiņas. Izmisīgi negribas iet gulēt- nakts tik un tā būs par īsu un rīts mani visādos veidos sodīs pēc tā laika lēciena, kas parasti notiek naktīs, kad noteikti jāizguļas neiespējami īsā laikā.
Starp citu, manā bērnu literatūras kladē ir beigts Knislis. Un Paukšķis, un bariņš enerģisku, salātzaļu spridžu (vai kā nu sauc tos kukaiņus, kas ēd augu lakstus- man patīk spridži, jo izklausās pēc spridzekļa), liela vaboļmāte ar daudz bērniem uz muguras un Sabuļu kungs un Kundze savā virtuvē. Man jau likās, ka viņi ilgi neizvilks, nepavilks paši sevi, bet to, ka tas notiks tik ātri, gan nebiju gaidījusi. Arī es tur paliku, un manis atkal ir mazāk- varbūt vajadzētu vienreiz pārtraukt rakstīt, citādi beigās manis nepaliks nemaz. Bet drusciņ es vienmēr būšu vajadzīga - ko ielikt kastē ar zilām puķēm un baltu banti, un vienmēr paļauties, ka tur būšu, kad mani vajadzēs.
Vispār mani šodien nokaitināja viena lieta - tas, cik ietiepīgiem optimistiem fakin'labi sanāk (ar laiku, protams) viss, ko viņi paši ir iedomājušies, ka viņiem sanāk (pat ja es, teiksim, no malas skaidri redzu, ka nesanāk gan). Vienu dienu viņi raksta pleķainus palagus, kurus neviens (it sevišķi jau nu es!) nelasa, bet pēc nedēļas tu jau izlasi veselu PAKLĀJU un iedomājies, ka vajadzētu kādu dienu uzaicināt viņu uz randiņu un pajautāt, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu. Bet pirms tam, ieraugot kādu jaunu "garadarbu", es jutu nepārvaramu tieksmi sekundes simtdaļā pārtīt to blāķi un nicinoši nošķaudīties.
Ir divi un piecpadsmit. Ar mani ir cauri, es jau redzu rītu līksmojam aiz apvāršņa.
Lai Jums jauka nakts. Es tiešam ceru, ka ir iespējams sūtīt arī labas domas un sajūtas, jo man tādu šobrīd ir daudz- tā ka cienājies droši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru