Šis ir autortiesību pārkāpums.

Droši vien. Bet tā kā mans blogs ir kosmiski, galaktiski un bezgalīgi slepens, es to te ievietošu tik un tā. Tas ir citāts no Katherine Paterson's Pep talk vienā superīgā projektā, kuru es par laimi jau esmu nokavējusi un varu saņemties vēl vienu gadu (vai vēl vienu gadu meklēt attaisnojumus, lai to nedarītu)-NaNoWriMo:

"I just said to myself that I had to write two

pages a day before I could do anything else. The margins could be wide and

there was no requirement for quality. I just had to finish the two pages.

Eventually, the log jam broke and I found myself moving forward without

that iron rule.

I aim always to get to the end of the first draft even though all the time

I'm telling myself that I'm writing nothing but garbage that no one on

earth would ever want to read, especially me. But I tell myself that this

poor little attempt, this garbage, deserves a chance."

Viņa ir "Tilts uz Terabitiju" autore.

Izstāde "Bērnība"

Jau nenormāli ilgi gribēju tikt uz šo izstādi un beidzot nolēmu, ka nekādi nedrīkst to laist garām. Tā nu mēs ar Eviju, pa ceļam dabūjušas pa velti mandeļu latē un eleganti uzvilkdamas pa smēķim Palasta (?) ielā, gājām meklēt Bērnību. Pēc aptuveni pusstundas-stundas atradām (izrādās otrreiz- my bad) Mazo skolas ielu 2 un gājām tik iekšā. Mūs sagaidīja ļoti dziļš un diezgan grūti aprakstāms what a fāk, jo:

***domājām, ka esam nokļuvušas nepareizā vietā - visapkārt visādas dabas ainas (kas NOTEIKTI nebija nekas saistīts ar "Bērnību"), paštaisītas rotas lietas utt. ļoti mazā telpiņā. Tad mūs pasveicināja tante otrā telpiņā blakus (ko varēja pamanīt, ja tā labi ieskatās).

***izstāde aprobežojās ar kādām 3 gleznām, vienu zilu bebru, kas bija arī iemūžināts vēl kādos pāris zīmējumos, kaut ko līdzīgu instalācijai, konfektēm un cepumiem kādos 4 kvadrātmetros.

*** mēs bijām visu apskatījušas pēc 5 minūtēm.

Ja "Rīgas Madonnās" vismaz bija skaidra ideja, bija, ko redzēt, ko pārdomāt, tad šeit tiešām nebija skaidrs, ko tā izstāde pauž. Varbūt te vainīgas mūsu trulās smadzenes. Vēl viena ideja - tā kā izstāde beidzas 17. novembrī, varbūt vairums gleznu jau bija aizvāktas. Nu nez. Vienīgais, kas man patika, bija glezna ar nosaukumu "Asiks" pie pašas izstādes ieejas - ar puiku, kam viss deguns bija vienos vasaras raibumos. Fascinēja, cik daudzās un dažādās variācijās var izpausties tikai ar melno un balto (un gaiši pelēko, maigi balto, gandrīz melno...). Tā sirsnīgi izskatījās. Vienīgi es pašu izstādi biju gaidījusi daudz, daudz sirsnīgāku.

Ņau, ņau..

Šodien atklāju, ka mana atmiņa ir tikpat apbrīnojami īsa, kā dzīvniekam, ar kuru es varētu salīdzināt, ja nebūtu aizmirsusi, kas tas bija. Traks suns? Gliemis? Kaut kāds putns? Vai varbūt kāds rūķis vai goblins, kas viņu lai zin. Droši vien ļooti palīdz totālais nogurums - šovakar tikai pamatīga kafijas krūze man ļāva neaizmigt, lai varētu bišku apdzēst svilstošo asti (lai gan man ir aizdomas, ka man jau sen nodedzis arī viss pakaļējais spārns un nāksies kļūt par fēniksu, ja gribēšu izdzīvot arī sesijā). Brr.. un es biju iedomājusies ballītes, kankaru jūru, daudz cilvēku, random pazīšanos un smieklu ar tuviem draugiem, lēnu un skaistu Ziemassvētku sagaidīšanu, ceļojumus, jūru, mūziku un vēl..

Pildot mājas darbus, Laura Marling man atkal uzdziedāja savu Meksikas dziesmu. Atcerējos Jāņmuižu- ar saviem skruļļainajiem sarkanajiem matiem, garajiem svārkiem, rozā sienām, pirmajām cigaretēm, ballītēm čukstus, pirmo gandrīz-iemīlēšanos un pirmo mīlestību, grāmatas rakstīšanu... Ajj. Es laikam būtu gatava pat atkal nokrāsot sarkanus matus, ja man tas palīdzētu atgūt kaut nedaudz no tā laika skaistuma. Bet pagaidām es tikai klausos šito un atceros-

http://www.youtube.com/watch?v=FCFlMnrmw-c

Tas, kāpēc tā

Man ir tik smagi plakstiņi, it kā pie katra no tiem būtu piesiets pa Harija Potera izdevumam. Negribas iet gulēt, jo tas nozīmētu, ka rītdiena tūliņ būs klāt ar savem 1000 darbiem. Vismaz vakar es tā arī neaizgāju gulēt- paviesojos visur kur, pirmo reizi izbraucu ar ātrās palīdzības mašīnu, un kopumā mazliet atpūtos. Blā, blā, blā.

Bet vispār šis ieraksts galīgi nebija domāts manu brīvdienu kopsavilkuma veidošanai. Es tikai gribēju pateikt, ka reizēm nav nekas slikts, ka esi naivs, ja vien skaidri zini, ko vēlies un neviens nevar Tev likt rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. tā lūk. Šis ieraksts tomēr ieraudzīs dienas gaismu.

Garšīgā šodiena...

Ņem vienu paciņu Selgas cepumu,

2 paciņas vājpiena biezpiena

250 g jogurta bez piedevām (bet ņem ar piedevām, jo tā būs daudz garšīgāk:)

100 g rozīņu (receptē bija arī žāvētas aprikozes, bet, manuprāt, vieglāk uzreiz to visu iemest miskastē, ja grib vēl tās aprikozes tur bāzt. Bet nu, ja kādam tāda lieta garšo, tad tās arī var pielikt 100 g. Es domāju, ka ļoti labs buržuja variants būtu arī nolobīti sasmalcināti valrieksti)

2 ēdamkarotes želatīna (es ņēmu vienkārši kivi želeju, bet ar viņu sanāca skumji, jo nevar pielikt biezpienam + vēl pietecēja pilna virtuves grīda)

cukurs
apelsīnu sula
svaigi augļi (ar želeju jāuzmanās no svaiga kivi un ananāsa, savukārt apelsīnus pēc tam ir grūti sagriezt)

Tātad- vispirms apelsīnu sulā samērcē cepumus un liek tos pamatā. Ja tie ir Selgas cepumi, ieliek uzlīmi makā, lai vēlāk varētu atdot man :) Tad sajauc biezpienu ar jogurtu, rozīnēm un želatīnu, ja grib, lai tas viss vairāk izskatās pēc īstas kūkas. Liek virsū augļus. Un beigās uzlej želatīnu apelsīnu sulā, bet ar želeju sanāk foršāk (ja ir liels šķīvis apakšā!), jo nav tur jāčakarējas ar to želatīna iemaisīšanu un sarecē ātrāk. Uz želatīnu jāgaida 2 stundas, bet uz želeju kādas 20 minūtes. Un ar želeju es domāju to, kas ir nopērkama veikalā un jāsajauc ar karstu ūdeni. Kopumā - jautri, ātri, skaisti un garšīgi, un veselīgi.Es tikko mēģināju nobildēt, bet sanāca tikai vēl mazliet patukšot jau tā pustukšo šķīvi un secināt, ka man ledusskapī dzīvo viena maza gastronomiska izvirtība. Ja tur vēl iemitinātos kāda karstvīna pudele un kāds interesants sarunu biedrs, es vispār neietu ārā no mājas. Viss. Jauku arī šo nakti!