Kā es uzvarēju pārtikas iepirkšanas dienu

Atbildot uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem:

• Cik tieši dārgs te viss ir?
• Kā tieši garšo zviedru kartupeļi?
• Kā iet ar naudas lietām? 

jeb, apkopojot īsāk, - 

Vai tev ir ko ēst?

Vienā teikumā varu (pagaidām?) ar diezgan lielu pozitīvisma devu apgalvot, ka te viss ir tieši tik dārgs, lai motivētu iepirkties gudri, zviedru kartupeļi garšo tikpat garlaicīgi kā latviešu kartupeļi*, ar naudas lietām pagaidām iet labi un jā, pilnīgi nopietni, man ir ko ēst. 

Tas, protams, nenozīmē, ka ir vienkārši. Viss ir tieši tik sarežģīti, lai es par tik elementāra (un šeit es dzirdu tūkstošiem mazu, šķaudošu smiekliņu par pēdējo vārdu pirms iekavām) uzdevuma veikšanu justos kā patiesa uzvarētāja un ierakstītu meklētājā "sieviešu supervarones" nelielai sajūtas ilustrācijai.

Nezinu, kā ir ar Jums, bet es plānošanu vienmēr esmu izjutusi kā kaut ko ellīgi neiespējamu. Sevišķi, ja tā ir tādu garlaicīgu lietu kā ēdiena, higēnas preču vai autobusa biļešu iegāde. Parasti tās ir pēdējās lietas, par kurām uztraucos, tāpēc patstāvīga "pieaugušā" dzīve manā gadījumā ir dzīres pirmdien, kaut kāda jocīgi haotiska miskaste pārējās dienās un skumja, nožēlas pilna nolemtība bada nāvei nedēļas nogalēs. Es biju priecīga, kad uzzināju, cik finansiāli grūti man būs Zviedrijā, jo jutu, ka tas man palīdzēs beidzot iemācīties būt arī finansiāli attapīgai un varbūt arī mazliet ģimeniski praktiskai. 

Šīs lietas, košļeņes un maisiņš - 217.09 Zviedru kronas,
 kas ir par 60 SEK zem mana nedēļas limita. 

Zviedrijā ir veikali, kuros var iepirkties par samērā pieņemamām cenām (Zviedrijai), taču tie ir "jāmedī" pašam ar mašīnu, divriteni, vai nāvīgi garu pastaigu kājām. Tā kā man patīk būt iedomāties, ka esmu neatkarīga, es izdomāju, ka obligāti jāiemācās nokļūt līdz labākajiem lētučiem "Willy:s" un "ICA", nevis vienmēr jāpaļaujas uz apkārtesošo autovadītāju izpalīdzību. Viena nakts plānošana ar akcijas avīzēm, viena pieraudāta sega (pamēģiniet svešā vietā saprast karti, ņemot vērā, ka jums vajag velosipēdista celiņus), viens lielisks kursa biedrs (jo kartes nav mana lieta), un esmu bijusi gan "Willy:s", gan "ICA", un iepirkusi pārtiku nedēļai, pie tam iekļaujoties savā nedēļas budžetā. Kurš, starp citu, lika man šaubīties par izdzīvošanas iespējām šeit tik ļoti, ka apsvēru arī Latvijā palikšanu. Tomēr pēc šīs dienas esmu diezgan droša, ka manai nedēļai pārtikas ziņā nebūs ne vainas. 

Mana bilance ir tāda, ka:

• es tagad pati māku ar velosipēdu tikt līdz 2 izdevīgākajiem veikaliem Karlstadē,
• man ir aizdomas, ka dažas no iepirktajām lietām varētu būt samērā lētas pat Latvijai,
• es atteicos no šokolādes ICĀ, jo zināju, ka Willy:s man par viena Snickers batoniņa cenu dāsni piedāvāja kilogramu saldējuma. Domāju, ka līdz ar to varu droši pasludināt savu ekonomisko domāšanu par piedzimušu. Protams, ka no "dzīvoju pa nullēm" līdz "man ir iekrājumi'' ir apmēram tikpat tālu kā no Zemes līdz Mēnesim suņa gados, bet man tas ir sasniegums. Mazi soļi ceļā.
• Zviedrijā IR īsts krējums! 

Paldies Signei, Tīnai, Lotei un brālim (ja pareizi atceros) par ziņkārību. Ceru, ka man izdevās atbildēt. ;)

*tikai vēl mazliet garlaicīgāk un mazāk mājīgi, ja saprotiet, ko es ar to domāju. :)

Šodiena aka viena viena diena Elgas Zviedrijā

Labdien!

Mani sauc Elga Sīle, es dzīvoju Karlstadē, un man Jūsu mazliet pietrūka jau pirmajā vakarā. Es atsakos dzēst un pārrakstīt miljons reižu, tāpēc šis šoreiz būs nevis viens no miljona, bet gan pats pirmais teikums. 

Rakstīt ir kļuvis ārkārtīgi grūti, tāpēc gan pirmais, gan pārējie teikumi ir ellīgi vērtīgi. Dienas mani piepilda un reizēm arī pārpilda kā cauru plastmasas glāzīti, un reizēm es nemaz nevaru aizmigt, jo dvēsele aizelsusies cenšas tikt līdzi neaptveramām pārmaiņām. Šodiena gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē ir gaismas un kontrastu diena, tāpēc šis ieraksts būs arī pilns ar maniem mēģinājumiem eksperimentēt ar gaismu, efektiem, savu seju, vientulību un tamlīdzīgām muļķībām. 

Varbūt tev liekas, ka otrdiena ir tikai otrdiena, bet man tā ir ellīgi aizraujoša diena, jo 14:00 man sākas praktiskā lekcija pie Daniela Alegi, kurš lieliski "runā un strādā kino valodā". Ja neskaita vērtīgu, interesantu filmu skrīningu un analīzi, padomus scenārija veidošanā, editēšanā, montāžā un tehniskajās lietās (piemēram, ka 3poda vietā var izmantot kameras skrūvē iesietu diegu, uzkāpt tam ar kāju un iegūt samērā stabilu kadru), Daniels ir labs pasniedzējs arī tāpēc, ka prot cilvēcīgi komunicēt. Iet uz viņa lekcijām ir kā iet ciemos - tikai uz savām mājām, ir jautri, interesanti un ērti, bet tajā pašā laikā izaicinājums, jo mums jāpiedalās notiekošajā. 

Divi pēcpusdienā nozīmē, ka es varu lēnām pamosties, palēninājumā izdzert kafijas krūzi, mierīgi apģērbties, pabeigt mājas darbus, noskatīties kādu filmu vai padejot pie enerģiskas mūzikas un nebūt zombijs, ierodoties skolā. 

Šodiena Karlstades Universitātē bija tik aizraujoša, ka, atnākot mājās, man bija sajūta, ka no iedvesmas uzsprāgs smadzenes. Pēc aptuveni stundu ilgiem, neatlaidīgiem un sākumā neveiksmīgiem mēģinājumiem izdarīt kopēju likumpārkāpumu ar manu kursa biedri Molliju pie skenējamā aparāta, mums bija lekcija par kino stāsta gramatiku. Analizējām intervijas un piefilmējuma kadrus Deivida Linča "Interviju projektam", runājām par kompozīciju, gaismām un kontrastiem UN TO VISU PAŠI MĒĢINĀJĀM PRAKTIZĒT, strādājot mazās filmu veidošanas komandās! 

Notika brīnums, jo es pēc divu gadu skološanās (atkal un atkal mans neizpratnes pilnais skatiens sastop jaunas un jaunas acis, kuras bezcerībā novēršas pēc otrās nesaprašanas reizes) beidzot sapratu "trešdaļas zelta griezuma" likumu UN 180 grādu likumu, kuru es pat nekad necerēju izprast. 

Šķiet, ka mazliet pirms 18iem es biju mājās, lai pagatavotu savas šīsnedēļas tradicionālās brokastpusdienvakariņas jebšu spagetī+sieru+dīvainu mērci ar  nejauši izvēlētām garšvielām no Rizvana krājumiem. Man bail no zviedru veikaliem, tāpēc es vispār pa lielam cenšos nepievērst uzmanību gatavošanai un sākt biedējošo pārtikas plānošanas lietu risināt lēnām, lai neteiktu - nemaz. 

Pulkstenis bija apmēram seši, kad es drudžaini rakstīju savas dokumentālo īsfilmu idejas pirmajā failā, kuru bija iespējams atvērt. Lēkāju. Vārījos kopā ar spagetī. Dejoju. Tad mēģināju pagulēt diendusu un piedzīvoju kaut ko līdzīgu panikas lēkmei - sirdspuksti bira kā mellenes skārda bļodā, elpa iecirtīgi negribēja nākt pie manis atpakaļ, un miegs, protams, nenāca mājās, lai to visu atrisinātu.

Man te bieži ir tā, ka esmu pārsātināta sajūtām, nevaru pagulēt, aizraudu pāris vakarus un aizdziedu sestdienas, ar divriteni vienatnē braucot uz pilsētas centru. Te nav jāizdomā dzīve, visu laiku kaut kas notiek, un man ir sajūta, ka spalva, pildspalva, klaviatūra un visi citi rakstāmrīki no manām rokām nonākuši citās. Kāds raksta manu dzīvi, un stāsts ir visai aizraujošs. Bet vakaros man reizēm paliek vientuļi, jo tāda dzīve pamazām pārvērš par ekstravertu (kas nozīmē to neiedomājami jocīgo lietu, kad reizēm gribas iziet no istabas un satikt cilvēkus). 

Ir 1:32 pēc Zviedrijas laika, es klausos mūziku, ko man atsūtīja Evija, gribu iet pastaigāties vai parunāties, gaidu rītdienu, jo beidzot sākšu videoskaipot ar mīļajiem un varbūt, varbūt, izdarīšu arī ko akadēmiski noderīgu (arī tam man ir garš, pārmetošus marķiera zibšņus šķeļošs saraksts). 

Ir 2:51 pēc Latvijas laika, man ir bijusi gara, piepildīta diena ar ļoti augstiem pacēlumiem, dziļiem tukšumiem un kinematogrāfiskas kvalitātes kustību. Es eju skatīties kaut kādu nelāgi skanošu filmu, kamēr mans miegs klaiņo pa pilsētu un kauc pret pilnmēnesi. 

Paldies Līgai par jautājumu. Turpinājumi sekos. 

Mani dārgie mājnieki un citi zvēri

Ar prieku varu jums paziņot, ka esmu dzīva, vesela un lielākoties jūtos piepildīta līdz malām. Dzīve traucas garām kā karuselis, kurā es cenšos vienlaicīgi nepazaudēties un izgudrot sevi no jauna. Esmu nolēmusi sākt stāstīt par saviem piedzīvojumiem jau pavisam, pavisam drīz, bet pirms tam gribēju pajautāt:

Vai tev ir kāds jautājums? Varbūt tu gribi zināt ko konkrētu, piemēram, vai gliemji te ir lielāki kā Latvijā un ko zviedri ēd pusdienās? Varbūt tev ir pilnīgi absolūti vienalga kaut kas, ko gribi noskaidrot ar manu palīdzību?

Man būtu prieks atbildēt uz jautājumiem - daļēji tāpēc, ka esmu mazliet karuselī un ir grūti sakārtot domas hronoloģiskā (vai vienkārši loģiskā) secībā, daļēji tāpēc, ka es gribu zināt, vai te vēl ir cilvēki, kuriem interesē, ko es te rakstu. Tā ka - ja tev ir kas dīvains vai citādi pavisam pieņemams, ko noskaidrot, mēģini atšifrēt maģisko ieraksta komentēšanas funkciju un es tev atbildēšu. ;)