Bija paredzēts viņu iemidzināt 7. jūlija pēcpusdienā. Mēs abas bijām drošas (tas ir - viņa bija droša, bet es drošības pēc piekritu), ka Beatrise jau kļuvusi pārāk veca dzīvošanai un ar viņu jau sen vairs nav interesanti. Mēs - tas ir Liāna, mana pārāk lielā kaimiņiene, lai būtu īsta draudzene, un es - Gerda. Viņai bija jau trīspadsmit, un viņa zināja šo to no lielo cilvēku pasaules, bet man tikai seši, tāpēc es uzticējos tam, ko saka Liāna un lieki galvu nelauzīju, lai gan pakrūtē kņudinājās tāds dīvains tukšuma kamols, ko es vēl nemācēju nosaukt vārdā. Plāns bija sekojošs - sabarot veco, zili pelēko kaķeni ar ledenēm, pagaidīt kamēr viņai būs stiklainas acis un viņa vairs nekustēsies, bet tad sarīkot Īstu Procesiju ar vietējiem bērniem, rozā kurpju kasti pārsietu ar lielu, melnu banti un pa trīs saujām zemes uz tās - „jo tā dara īstās bērēs”- Liāna zināja teikt.
Kad bijām pa mājās salasītajiem viensantīmniekiem vietējā veikalā „Liepas” slepeni nopirkušas tik daudz aveņu ledeņu, cik sanāca, un pielavījušās Beatrisei, kura, tobrīd neko nenojausdama, laiski gulēja saulītē uz akmens, man pēkšņi sagribējās konfektes apēst pašai - mājās, mazliet noskrandušajā, bet mīļajā klubkrēslā pretī televizoram, strīdoties ar brāli par to, kurš tieši ko neskatīsies). Tukšuma kamols kļuva lielāks, kad pamanīju Liānas ciešo, apņēmīgo sejas izteiksmi un sakniebtās lūpas. Tas spiedās cauri manam kaklam kā pelēka, lipīga migla, līdz man sareiba galva un kājas kļuva ļenganas kā divi galerta kluči. Bailes mani laizīja no visām pusēm - bailes, ka brālis ieraudzīs mūs, Beatrisi un ledenes, un viņam viss acumirklī būs skaidrs. Bailes, ka visi, kas mani sauca par Gerduci, uzzinās. Bailes no pasaules bez murrājošās kaķenes gultas kājgalī. Bailes no tā, ka Liāna vairs ar mani nedraudzēsies, ja atteikšos noindēt Beatrisi. Bailes no nāves, kura viņai nāks pakaļ. Pēkšņa čaukstēšana mani izrāva atpakaļ saulainajā, citiem tik jaukajā, bet man - pilnīgi svešajā, šausminošajā dienā. Liāna iztina konfekti no papīrīša, pieliecās un bez liekām ceremonijām satvēra Beatrises purniņu, lai iebāztu to viņai mutē. Man gribējās kliegt, un sirds dauzījās tik skaļi, ka cerēju - kāds sadzirdēs! Bet Beatrisei izdevās izbēgt no Liānas nagiem - vismaz šoreiz. Ar skaļu, griezīgu ņaudienu kaķene vienā lēcienā pamatīgi pārskrāpēja Liānai roku un aizskrēja uz projām. Liāna, dusmās vēl vairāk sakniebusi lūpas, metās kaķenei pakaļ, bet es - skrēju viņai līdzi, pārsteigta par to, ka vispār varu pakustēties.
„Tūlīt pat iekšā,” mūsu skrējienu kā pātagas švīkstiens paršķēla omes dusmīgā balss. Mēs apstājāmies kā iemietas. „Nu, žigli, žigli!” ome vēlreiz aizkaitināta noskaldīja, un pirmo reizi man šī balss likās patiešām tuva un mīļa. Piegāju pie vecmāmiņas un pieķēros viņai pie rokas, no visas sirds lūgdamās, lai Liāna iet mājās, lai viņa visu aizmirst un liekas mierā. Bet tur viņa stāvēja - acīmredzami nevarēdama izlemt, vai nogaidīt kaut kur tepat aiz stūra, vai drošības pēc paklausīt, mezdama alkatīgus skatienus te uz kaķenes bēgšanas ceļu, te mums. Bailēs atkal sastingusi, es tikai skatījos te uz Liānu, te vecmāmiņu, gaidīdama, kura uzvarēs. „Vai tu mani nedzirdēji, vai? Uz mājām, un ŽIGLI!” šoreiz vecmāmiņas balss bija tik nepielūdzama, ka Liāna, uzmezdama mums apslāpētu dusmu skatienu, stīvi pagāja mums garām.
Viņa pazuda pēc divām dienām. Jau tajā pašā vakarā es, turot apmierināti murrājošo kamoliņu rokās, zināju, ka tā tas vairs nebūs ilgi. Es vairs nejutu Beatrisi, it kā viņa jau būtu aizgājusi. Tajā vakarā, kad viņa tā arī neskrāpējās gar durvīm un neviens vairs nekaitināja visus ar savu lēkāšanu uz ārdurvju kliņķa, es zināju, ka viņas vairs nav. Karsts kauna un baiļu vilnis izbrāzās man cauri, kad tētis pie ārdurvīm vēl centās Betu sasaukt. Viņš pat ienāca pēc kabatas baterijas, lai ietu Beatrisi meklēt, un devās tumšajā pievakarē, pilns pārliecības, ka atnesīs manu kaķeni mājās kā pieklājas. Kad viņš pārnāca, tēta acis bija miklas un, mīņājoties uz vietas, viņš skatījās uz mani vainīgu, līdzjūtīgu skatienu. Viņam rokās bija Beatrise - slapja, melna un nekustīga. „Ielekusi lielajā ūdens mucā,” tētis klusi, salauzti novilka un nolika manu īsto labāko draudzeni uz avīzes līdz rītam, kad mums vajadzēs viņu atdot zemei. Es neraudāju, kamēr visi nebija aizmiguši. Man likās, ka mani atšifrēs - mani, kas vairs nekad nebūs Gerducis, mani, kas neizglāba savu uzticamo draugu no Liānas nagiem. Es būtu varējusi to izdarīt, es zināju. Tagad es tikai gulēju, juzdamās visvientuļākā, ļaunākā un gļēvākā meitene uz visas pasaules, mēģinot apturēt pārāk skaļās elsas, kas, likās, grasījās mani saplosīt pa gabaliem. Kopš tā laika es nekad vairs neraudāju, kad citi redz.
*Mazas detaļas kā tapešu raksts vai kāda smarža no reālās dzīves kādam var likties pazīstamas, bet sižets ir izdomāts kā gandrīz vienīgā lasāmā daļa manai NaNo'2011 grāmatai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru