Atceros, kad redzu dzīvību fotogrāfijās, kad man un pāris citiem cilvēkiem bija 17-18. Es redzu patiesu smaidu, mirdzošu, siltu acu skatienu, trakas matu krāsas un priecīgus notikumus. Bet tagad ir kaut kāds pusceļš uz nedzīvo un iestīvināto "pareizi skaisti".
Ar katru dienu kļūdas pieļaut (jeb dzīvot saskaņā ar savu dvēseli) kļūst arvien grūtāk, jo tas prasa aizvien sarežģītākas izvēles - profesionālās, attiecību, rīcības - un aizvien lielāku drosmi.
Nebūt lepnam un nedzīvot iekšējo vecāku (krustvecāku, tanšu un autoritāšu) atzinībai, bet savam priekam. Nedzīvot sava "uzpūtīgā es" labā. Būt atklātam un ievainojamam, nevis nevainojamam.
Būt starojošam, dvēseliski dzirkstošam, nevis skaistam.
Dieva dēļ nebūt klasiskam tikai tāpēc, lai iekļautos.
Būt īstam. Nebēgt un neslēpties.
Visu laiku to visu aizmirstu, tāpēc nolēmu pierakstīt šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru