"Man ir sasalušas bikses!" es kliedzu, visticamāk, īsi pirms brīža, kad, metot kārtējos "pēdējos piecus kūleņus" sniegā, iespēru Lotei pa seju ar zābaku. Vai pirms tā, kad mans kursabiedrs Jānis iemeta mani universā viscietākajā kupenā, un es sāpīgi atsitos pret to ar muguru. Var arī gadīties, ka tas bija brīdis pirms tam, kad, stāvot uz kopmītņu kāpņu barjeras solījām stumt viens otra ratiņus, ja gadījumā kūlenis lēcienā nebūs izrādījusies pareizā doma sniega piedzīvojumiem trijos naktī.
Katrā ziņā tas bija mirklis pēc tam, kad es, Lote, Jānis, Toms un filmējošais Mārtiņš bijām ar saviem ķermeņiem balto, perfekti gludo sniega segu padarījuši par kara lauku. Visapkārt gaisā turpināja virmot mūsu spiedzieni, smiekli un skaņas, ar kādām sniegs gurkstēja zem mūsu kritieniem, bet baltais laukums kopmītņu priekšā bija kā nosēts ar visdīvainākajiem cilvēka ķermeņa nospiedumiem un pāris eņģeļiem - vismaz tos nekārtīgajā ainavā varēja atpazīt droši.
"Vannas istabā bija astoņas svecītes," rakstīja Lote, mums sēžot uz dvieļa organizētajā siltas tējas turpinājumā 405. labierīcībās. "Te smird," es konstatēju, bet mēs enīvei izdzērām pa sarkanas tējas krūzei sveču gaismā un mēģinājām paredzēt mana zābaka nodarītos bojājumus viņas labajam vaigam. Runājām par sevi, citiem un to, kā ir nepieciešams laiks, lai iemācītos dzīvot pēc savas sirds, nevis "normāli" likumiem, kā arī par to, cik, visticamāk, atšķirīgi pierakstīšu to pašu notikumu, ko viņa. Skumji. Tā, ka tas sākas ar "par spīti tam, ka mēs piedzīvojām neaprakstāmi jautrus, neprātīgus un neparastus notikumus, es vienalga nejutos pietiekami dzīva".
Telefona gaismiņa, lēnām augoša kašņāšanās sajūta kaklā un istabas biedrenes Lauras vienmērīgā elpa. Miegs kā biezi, mīksti un pelēki gubu mākoņi, bet es rakstu, lai piedzīvotu to vēlreiz, noenkurotu sajūtas un sasaistītu tās ar realitāti. Mana dzīve ir tik brīnišķīga, ka sāp. Tik elektriska, ka gribas ne tikai lēkt sniegā un ripināties, bet arī kliegt, dejot, izgriezt vēderu uz otru pusi un nekad neiet gulēt.
Rītdien (tas ir - nu jau šodien, jo ir 5:12, un pamazām lec saule) no mūsu piedzīvojumiem būs palikušas tikai peļķes uz priekšnama grīdas, slapjas bikses uz radiatora un Lotes zilais vaigs.
"Tad pieraksti skumji," viņa teica, un es pierakstīju, ļaujot tam notikt vēl vienu reizi. Guļot gultā uz vēdera un mēģinot noķert sajūtas aiz astes, dziļi sirdī es zināju, ka šīs aizies tikpat ātri kā pārējās. Bikses izžūs, izdils un sapūs atkritumu izgāztuvē. Mēs pabeigsim studijas, pāris reizes tiksimies, lai dotos katra savas dzīves un planētas ceļos. Un galu galā neko nevar paturēt.
Par to pašu Lotes acīm lasi šeit.
Gandrīz to pašu un vēl mazliet caur SmallRoomMovies kameras aci skaties šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru