Tas sākās pirmajā šī gada februārī. Es (kā jau pēdējās divas nedēļas vai gadus) sēdēju gultā un skatījos "New girl", domājot par to, vai vispār iet ārā, jo, godīgi sakot, pat sliktākais seriāls universa vistālākajā galā reizēm ir labāks par brīvdienu vakaru klubā. Neizplūdīšu, manuprāt, izcili trāpīgos salīdzinājumos par gaļas karuseļiem, jo izrādās, ka var būt arī citādi - skaisti, un krāsaini, un bez karuseļiem alkohola ietekmē.
Nebija jau arī gluži tā, ka mēs nedaudz nedzērām šampanieti ViA Dižvakarā, kurā Lote bija ezis, bet es - iekšālaidējs un ārāsviedējs vienā, apburoši haotiskā personā. Mūsu darbs bija veikli ielaist Vidzemes Augstskolas 4., 3. kursa studentus un visādus citādus ViA cilvēkus un piefiksēt viņus, bet mēs to jauki apvienojām ar lasīšanu, ļoti daudz smiešanās un tiešām nedaudz šampanieša, kas pēc pasākuma jau bija diezgan ļoti izkūpējis gaisā.
Pēc dižvakara ar pāris izciliem Lienes un Visvalža jokiem par prokrastināciju, ko, izrādās ļoti labi pieprot arī pasniedzēji, mēs ar Loti, tas ir, ezi, dejojām tā, ka ne tikai mums bija jautri. Pēc katras dejas miljons gadus pūdētā miesa sāpēja visur tik spēcīgi, ka bija jāiepauzē, bet mēs bijām tik neatlaidīgas, ka sagaidījām papildspēkus no Z-kojām.
Tad mēs metām kūleņus sniegā (un es ieteiktu katram to pamēģināt, jo tas ir kaut kas absolūti neaprakstāms), slidinājāmies pa slidotavu pie Valletas, pikojāmies, dejojām pie Chillina (jo pie Lonelly Boy nevar nedejot jebkur), mošojām vai tikpat kā mošojām Tintē....
Interesanti tajā visā ir tas, ka skaidrā var piedzīvot tik daudz jautrības un redzēt DAUDZ VAIRĀK lietu, kuras visi mēģina aizmirst nākamajā rītā. Piemēram, skaidrā ir reāli jāuzmanās no dzērušo acu skatieniem, ja tiešām esi atnācis dejot un negribi vink lietas. Ja Tinte būtu gaļastirgus, tad no manis vēl lītu asinis, vismaz tāda bija sajūta. Pēkšņi likās konkrēti neloģiski, ka 2/3 cilvēku vienkārši sēž. Vai nu sēž un alkaini/nedroši skatās apkārt, vai vienkārši dzer. Kādai vienai trešdaļai, šķiet, bija jautri. Un tad mēs dejojām, un visi skatījās. Pēkšņi šķita pavisam jokaini tas, ka man ir iespēja justies nūģīgi, jo esmu skaidrā un mūzika ir briesmīga, un tevi vēro sapostu cilvēku armija, bet pastāv iespēja izvēlēties labi pavadīt laiku. Un es nezinu labāku veidu par dejošanu. Nopietni. Dejošana ir labākā lieta uz pasaules.
Un es droši vien nevarēšu atrast atbildi attēlam, kas tagad man galvā kristalizējas par vārdiem - cilvēki klubos ļoti grib piedzīvojumus, iepazīšanos, tikt pamanīti un, protams, seksu, bet kaut kāda iemesla dēļ neiedomājami baidās no visa tā dabūšanas procesa. Tie paši cilvēki nākamajos rītos iet viens otram garām tā, it kā viens otru neredzētu. Nobijušies, izgriezuši alkaino skatienu uz otru pusi un gaidīdami nākamo piektdienu. Bet es tikmēr eju mājās, piedzīvoju vēl pāris koļītāju/vnk sadzērušos cilvēku uzbrukumus, varu noiet taisni tieši tā, kā man patīk, saprast savas domas un zināt, ka aizgāju pareizajā brīdī, kamēr bija labi. Un ir sajūta, ka tā ir maza, uzvarēta piektdiena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru