Kad tu kļūsti par susuru pavēlnieku,

..., tavs atbildīgākais pienākums ir gulēt. Un nevis tā vienkārši, parastā cilvēku modē ikdienišķi "gandrīz krācot" miegā, ko susuri par diezko lielu sasniegumu neuzskata, bet krājot papildpunktus (jeb rādot savai susuru karaļvalstij labas dzīvošanas piemērus) - par katru neatbildēto zvanu, katru aizmirsto īsziņu, katru nenopīpīpēto cigareti (jo tajā laikā bija jāguļ), par ņurdēšanu vai smiešanos miegā, par katru Doctor Who sapni, par katru aizmigšanu un pamošanos, labsajūtā smaidot, par katru komplimentu, ko esi izteicis tajās retajās nomoda stundās, kad no izgulēšanās esi lieliskā garastāvoklī...

Es esmu susuru zemes līderis, vismaz pagaidām, jo esmu savākusi rekordlielu punktu skaitu visās iepriekšminētajās kategorijās. Laiku pa laikam es nedaudz satraucos par to, ka nav labi, ka visu laiku guļu, jo es varētu, piemēram, lasīt IR, ko speciāli lasīšanai nopirku, skatīties Hobitu, kas man varētu patikt un ir briesmīgi aktuāla filma, uzzināt, kas notiek pasaulē, bet viss kļuvis tik ēnu pilns, ka man nekas (izņemot miegu) tā pa īstam, tā kaislīgi, tā līdz kaulam vairs neinteresē. Vai varbūt interesē, tikai okeānā ir par daudz... skumju?

Kā nāves ēnā (tikai dzīves ēnā) es stāvu uz tumša, slapja ledusgabala, uz kura pirms tam kopā ar mani stāvēja daudz mīļu cilvēku - un pa vienam vien viņi aizpeld aizvien tālāk prom, dziļāk jūrā, uz citiem kontinentiem, kur varbūt spīd saule, bet varbūt nekas nespīd citādāk - un es aizvien mazāk zinu, kā tur citur ir. Es aizvien mazāk pazīstu sava ledus gabala biedrus, kuri laiku pa laikam aizpeld man garām. Es veidoju ledus gabalu komūnas no jaunsatiktiem kuģotājiem, mums kopā ir jautri un biedriski, tikai reizēm   nodod tas muļķīgais skatiena fokuss, kas it kā iestrēdzis tāluma režīmā, it kā censtos saskatīt zemi, kuras taču vairāk nav.

Es esmu susuru pavēlnieks, susuru skaistā, lieliski atpūtusies karaliene, kurai nekad nebūs žēl draudzīgi sažāvāties ar nejaušu pavalstnieku. Es stāvu uz ledus gabala, kas agrāk bija zeme, bet zem spilvena man ir noglabāta tās saujiņa - tikai lai atcerētos, ka tā kādreiz bija patiesība, ka tas nebija nosapņots vai izdomāts. Katru reizi, kad paceļu spilvenu, viņas tur ir mazāk. 

Bet susuru karalistē zemes pazušana un ledus kušana nav nozīmīgas lietas. Mums ir kosmosa kuģis, mēs varam lidot un no rīta pamosties kopā ar, piemēram, Metjū Makkonahiju, un viņš, starp citu, pat priecājas par šādu iespēju.