Svētdiena

Es slikti panesu svētdienas. It sevišķi, ja visi ir kaut kur citur. Pavisam slikti. Tāpēc šodien, ejot uz Origo pēc Anetes kompīša, izlēmu noiet gar "Viva la salsa", katram gadījumam, tikai paskatīties. Tuvojoties salsatēkai (tā vismaz izskatījās), pamanīju, ka viss drēgnais draņķis, kas pa dienu bija mani mocījis, pamazām atkāpjas un dod vietu domām par īsto salsas kleitu, skaļākiem sirdspukstiem un aizvien seklākai elpai. Visi dejojošie cilvēki un pat tie, kuri vienkārši skatījās no ārpuses un traucēja man blenzt, man atgādināja kādu reliģisku kustību- tikai šoreiz ne negatīvā nozīmē. Tā varētu būt kustība, kas pielūdz savu ķermeni, partneri, deju, mūziku un pat gaisu, kas droši vien smaržo pēc salsas. Un man ir aizdomas, ka es to gribu pārbaudīt. Varbūt Tu arī?

****

Es nevaru atcerēties pin kodu savai bankas kartei, bet varu atcerēties paroli savam blogger accountam. Tas laikam par kaut ko liecina.

Heartstopper liek man atcerēties, ka man tikpat ļoti bail braukt ziemā ar autobusu kā Pūcei ar lidmašīnu. Ja es gribēšu, varēšu nekad vairs nesēsties nevienā pašā autobusā. Bet sēdīšos. Ju rīt.

How to get over it.

Tikko, kārtējo reizi spēlējoties ar vārdiem savā galvā, sapratu kaut ko lielu un svarīgu - ka visam nevar tikt pāri. Ir lietas, kurām Tu vari vienīgi iziet cauri, kā drēgnai, aukstai un lietainai dienai, kā salauztam ledus klucim. Saslapinoties, sapinoties, bet turpinot iet, par spīti aukstumam un visam pārējam dranķim kopā. Un tikšana cauri man liekas daudz grūtāka, bet arī drošāka par "kāpšanu pāri", jo Tu nevari uzkrist tam ledus klucim atmuguriski virsū - tas ir izkausējies, gabalu pa gabalam, un kļuvis par daļu no Tevis.

Jā, un vispār šis radās tāpēc, ka es gribu dejot salsu.