čau, cilvēk.

Ir pienācis mirklis, kad arī es pievienojos sevis preparētāju pulkam. Es gan vienmēr to biju iztēlojusies kā īsti Bredšovisku skatu ar glāzi vīna un pusizdzertu pudeli, gudrām atziņām par savu ikdienas dzīvi, bet šodien (šonakt) es jūtos pietiekami sūdīgi, lai sāktu kaut ko jaunu. Tā ar mani notiek vienmēr - kad ir labi, ir labi, kad ir slikti, es daru kaut ko citu. Tikai ne to, ko vajag. Es, piemēram, skrienu, kad esmu iemīlējusies. Es pat neskatos uz viņu, tikai skrienu, skrienu, skrienu un ceru, ka uzskriešu viņam virsū. Kad es kaut kāda iemesla dēļ gribu nomirt, parasti sanāk stāsts. Pēdējo reizi es ļoti gribēju nomirt, un sanāca divi kārtīgi stāsti. Kad es gribu, lai manas istabas biedres savāc savus sūdus, es nedēļām čakarēju smadzenes par to Elīnai - citur, ne šeit. Elīna ir mana labākā draudzene. Kad man kaut kas sakāms viņai, es vienkārši pasaku.

Ir marts. Es gaidu plūdu jūras, lai varētu tēlot Tūtikiju. Starp citu, nav labākas pavasara dziesmas par Tūtikijas dziesmu. Pagājušo reizi, kad es to klausījos, es dejojot apgāzu ūdens glāzi un piešļakstināju visu istabu, un smējos. Tādu mani pazīst tikai Elīna, māsa, Susurs un nu jau arī Tu, randomais [st]reidžer.

ar labu nakti