The best of the Doctor

Man nav ne jausmas, kāpēc, bet pēc GP pabeigšanas vairs nav ne mazākās vēlmes iet gulēt vai darīt kaut ko no produktīvo aktivitāšu saraksta. Tāpēc izdomāju Tevi iepazīstināt ar pāris ļoti labām manas dzīves stundām, kuras lieliskas padarīja cilvēki, kuriem smadzeņu vietā ir brīnišķīgi skaists kosmoss un, protams, Doktors. Tavā rīcībā ir pārdesmit minūšu labāko iepazīšanās gabaliņu ar Doktoru, Eimiju un Vincentu van Gogu "Whoviāņu" pasaulē.

Crappy ieraksts par studenta stresu, ko izlasot automātiski iegūsti mana personīgā varoņa un, iespējams, arī galīga bezģeļņika dubulto zvaigzni

Jau kādu laiku mēģinu nerakstīt parastus "kā man iet" crappy ierakstus, jo laikam kaut kad šogad atklāju, ka pat mani pašu neinteresē pāris atklātas slepenās dienas grāmatas. Bet ir 5:20, 6:45 man jāiziet uz autobusu, kas aizvedīs mani uz otru autobusu, kas aizvedīs mani uz GP prezentāciju, kas aizvedīs mani.... jā, šito mēs vēl nezinām!

Tieši tāpēc pat nemēģināju aiziet gulēt, ar slapjiem, smaržīgiem matiem un savu otro mīļāko radošo nekārtību mugurā sēžu un domāju par naudu, karjeru, laimi un savu pilnīgi ačgārni pretrunīgo dabu - gribēt pilnīgi absolūtu mieru meža vidū un vienlaicīgi tiekties pēc katra izaicinājuma un baiļu robežas, kas vispār ar pirkstiem ir aizskarama.

Mans laba studenta stress mēnesi no vietas laupīja ēstgribu, diezgan sālītā veidā sabojāja veselību, jau pusotru mēnesi vai nu anulē miega iespējamību vai padara manas naktis bezjēdzīga bezmiega pildītas, palīdzēja man nokavēt apmēram septiņu mīlētu cilvēku izlaidumus, mammas dzimšanas dienu, citu cilvēku jubilejas, traucē koncentrēties (atzīšos, ka jau kādu nedēļu nelasu ziņas, jo nespēju sagremot pat rindkopu), un liek man domāt par to, vai tādā gandrīz vardarbīgā ceļā gūtiem panākumiem ir vērtība? Un, ja ir, tad kam? Man? Ideālajam "es"? 

Atlieku šos un vēl daudzus citus jautājumus uz laiku, kad būšu gana gudra, lai atbildētu. Nedaudz baidos, ka tādas gudrības nemaz nav, bet atlieku vienalga. Nebūtu lasījusi tik daudz grāmatu ar pretējām ideoloģiskajām nostādnēm (budisms, bagātie un nabagie tēti, visādas neierobežotās iespējas un noslēpumi, un karma), man nebūtu ienācis prātā gribēt justies labāk kā tagad un iztēloties tik daudz citus variantus. Šķiet, nākamos trīs gadus cīnīšos par kaut ko vienu, bet aiz priekškara plānošu savus mierīgos kaķus, ģimeni, māju meža vidū un pievērsīšos psihoanalītiskajai literatūrai, lai saprastu, kāpēc tā.

5:41 kafija un mājnieku miega klusums, esmu aizmirsusi visas domas, kuras centos noķert, atceros tikai to, cik ļoti māsas izmainās, kamēr paspēju izbrīvēt laiku, lai viņas ieraudzītu. Cik daudz dzejoļus saraksta Mijau. Cik daudz karstasinīgus piedzīvojumus pieredz Elīna un cik piesmakuši aprautus rājienus visādi nejēgas dabū no Beātes. Cik smaržīgas lineļļas jaunajos priekšnama dēļos iekrāso brālis. Cik daudz salsas nodarbību un ballīšu novada Ainārs. Cik maz kurpju, ausu un vienkāršas, tīras klātbūtnes nodeldēšanas es piedzīvoju kopā ar viņiem, "saulainā dienā vingrinoties spēlēt klavieres, kamēr citi bērni ārā spēlē bumbu".

Un vienīgā iespēja ir būt gudrākam par saulaino dienu, neiespējamam, aiz ausīm velkot bumbotājus ārā naktīs un maksimāli labi izlietot ziedotos spēles mirkļus, lai tiešām to klavierspēli, kam jau sen aizmirsta kaut kur mētājas nozīme, iemācītos patiešām labi. 

Ir 5:56. Man sāk gribēties gulēt. Nav svarīgi, jo pēc 45 minūtēm izeju no mājas, 3 stundām aizstāvu gada projektu, 10 - peldos tuvākajā ūdenstilpnē, bet 12 stundām - varbūt beidzot viegli aizmiegu.

6:00 - ja Tu esi šo izlasījis, es nesaprotu jau divus cilvēkus, kam darīšana ar šo ierakstu. 

6:06 - Tikko sapratu, ka pirmais gads beigsies pēc 3-8 stundām. Jūtos reizē priecīga un kaut kā nē, un kaut kā labrīt un uz redzēšanos.

22:36, 28.06.2013. Gada projektā dabūju 8. Gads ir beidzies labi.

Prakse žurnālā "IR" - pirmās divas dienas

Praksi "Ir" mēs ar Loti ieguvām, manuprāt, divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadītajā Žurnālistikas tehniku kursā mūsu darbi atradās labajā kaudzītē un tāpēc, ka nejaušība. Aizgājām tāpat vien parunāties par to, ka vairums no uzrunātajiem iespējamajiem prakses vadītājiem ir noraidoši, un pieņēmām pasniedzējas piedāvājumu praksēties "Ir". Man personīgi piedāvājuma brīdī sastinga un apsarmoja aste - "Ir" ir liela un vērtīga iespēja un tikpat liela atbildība, no kuras man, protams, bija bail. 

Iztēles ainas par pirmajām prakses dienām bija apokaliptiski krāšņas - visi ir pārcilvēciski gudri, neiedomājami kritiski un visu laiku kliedz uz mani, ka esmu stulba. Es vienmēr iztēlojos briesmīgāko - kad es vienreiz devos pārgājienā viena, biju diezgan droša, ka man kāds uzbruks ar nazi jau pirmajās minūtēs uz ceļa, bet tā vietā superjauka sieviete mani aizveda līdz galapunktam vienkārši tāpat vien, bet atpakaļceļā kāds vecs vīriņš man izmaksāja autobusa biļeti arī bez prasīšanas tāpēc, ka viņu laikam sūtīja Dievs (man šķiet, ka es biju totāli sausā un biju plānojusi iet pa "slepkavu ceļu" ar kājām atpakaļ).

Kolorītākie tēli nakts murgos pirms prakses bija Ušakovs, ko man liek intervēt pirmajās divās redakcijā pavadītajās minūtēs, Nellija Ločmele un Māra Miķelsone, kas, ieņēmušas pozīcijas skatienam man pār plecu, vienlaicīgi bija pamanījušās skulpturāli sakniebt lūpas dziļā riebumā pat pret manu auru, es - valodu raustoša, nosvīdusi, atkal smēķējoša, bezmiega un nelabuma izmocīta tuvu nāvei un vēl daudz sarkanas krāsas un skaļuma visapkārt. 

Protams, ka nekas tāds īstenībā nenotika. Cilvēki redakcijā ir jauki, pieklājīgi, bet var pateikt, ja kaut kas nav pareizi. Dod mums daudz darba un daudz iespēju attīstīties. Savās svīstošo baiļu ainās nekad nebūtu to iedomājusies, bet "Ir" redakcijā cilvēki daudz smaida, ir gaišs un mājīgs, un tikai vēl nedaudz pierodot jutīšos tur pilnīgi brīvi.

Patiesībā vēl vakar jutos tik paralizēta no bailēm, ka nespēju sevi redzēt dziļāk praksē, kur nu vēl pabeidzot to. Bremzējos uz zvanīšanu cilvēkiem, savas balss izmantošanu, piemēram, atbildēšanai uz vienkāršiem jautājumiem ("kurš vāka makets tev liekas labāks?"), iniciatīvas izrādīšanu un tamlīdzīgi. Sapratu par sevi tik daudz, ka vienai dienai tas liekas neticami - ka tikšana vaļā no kautrības, mazvērtības kompleksiem un tieksmes būt nepamanāmai žurnālistikas pasaulē man būtu gandrīz taustāma problēma, no kuras jātiek vaļā bez variantiem. Neticība sev un bēgšanas reakcija uz bailēm vienkārši nav apsverama! Un bez atkāpšanās ceļa ir vieglāk sākt vingrināt savus nekad neizmantotos pašapziņas muskuļus.

Pirmajā dienā uzsūcu tik daudz informācijas, līdz sāka griezties galva - par Gunāru Astru, Re:Baltica pētījumiem, Saeimas un VID komisijām, Daugavas Vanagiem un to, ka arī ļoti lielas neatlaidības gadījumā var nedabūt rokā vajadzīgos cilvēkus.

Šodien (tas ir - nu jau vakar) bija krietni vairāk darba. Atvieglota secināju, ka varbūt netikšu vaļā no gļēvuma uzreiz, bet maziem solīšiem, apņēmīgi strādājot ar sevi. No paša rīta bijām Saeimas komisijas sēdē, zibens ātrumā uzrakstīju savu pirmo rakstu par to, aptaujājām 20 cilvēkus Rīgas ielās nākamajam "Ir nauda" izdevumam, veicām cenu monitoringu Rīgas veikalos un saplānojām došanos rītdienas darbos. 

Galu galā varu teikt, ka man, protams, vēl aizvien ir bail dot sev obligācijas par to, ka turpmākās piecas nedēļas un piecas dienas viss būs tikpat normāli kā līdz šim, BET es jūtos lepna, ka varu sevī diedzēt lielumu ar šīs nenoliedzami kvalitatīvās un darbietilpīgās prakses palīdzību un pateicīga par to, ka neatkarīgi no tā, ko izdomāšu darīt nākotnē, šis lēmums būs ļoti labi pamatots reālā pieredzē. Pēc prakses droši vien pievienošos savam kursa biedram Normundam, visām dzīves potenciālajām briesmām sakot "tak ČILL!"

Dvēsele

Regulāri atceros, cik svarīgi ir pieļaut kļūdas un dzīvot nekārtīgi, haotiski un nepareizi, bet no sirds.

Atceros, kad redzu dzīvību fotogrāfijās, kad man un pāris citiem cilvēkiem bija 17-18. Es redzu patiesu smaidu, mirdzošu, siltu acu skatienu, trakas matu krāsas un priecīgus notikumus. Bet tagad ir kaut kāds pusceļš uz nedzīvo un iestīvināto "pareizi skaisti".

Ar katru dienu kļūdas pieļaut (jeb dzīvot saskaņā ar savu dvēseli) kļūst arvien grūtāk, jo tas prasa aizvien sarežģītākas izvēles - profesionālās, attiecību, rīcības - un aizvien lielāku drosmi.

Nebūt lepnam un nedzīvot iekšējo vecāku (krustvecāku, tanšu un autoritāšu) atzinībai, bet savam priekam. Nedzīvot sava "uzpūtīgā es" labā. Būt atklātam un ievainojamam, nevis nevainojamam.

Būt starojošam, dvēseliski dzirkstošam, nevis skaistam. 

Dieva dēļ nebūt klasiskam tikai tāpēc, lai iekļautos.

Būt īstam. Nebēgt un neslēpties.

Visu laiku to visu aizmirstu, tāpēc nolēmu pierakstīt šeit.

Mana puse no "24 things that feel better than orgasms"

Attēls no joettles.com

1. Staigāt puskailai, bez drēbēm vai pidžamā jo neviena nav mājās, pastāv absolūta brīvība un aizslēgtas durvis.
2. Red Hot Chilli Peppers, The Lumineers un garais ceļš ar austiņām pa Rīgas ielu uz skolu.
3. Kad kāds smejas par maniem jokiem.
4. Kad kāds smejas par viņiem neticami daudz.
5. Kad kāds smejas par tiem, līdz (viņiem, nevis man) no acīm sāk sprāgt asaras!
6. Kad izdodas pateikt tieši to, ko domāju, tieši tā, kā es to domāju.
7. Tas brīdis, kad parastās trīcošās salātlapas vietā pilnīgi reāli iztēlojos, ka esmu mierīga, draudzīga un normāla, runājot ar cilvēkiem, kuri man liekas forši.
8. Kad pilnīgi sausā atrodu kabatā naudu, kas nav dzeltena vai brūna.
9. Dejošana nenormāli draņķīgos klubos, kurus neapmeklē neviens paziņa, tā ka var absolūti neprātīgi izkratīt visu savu veselo un neveselo saprātu.
10. Dejošana un dziedāšana, ejot mājās no salsas pa tumsu, kad neviena cita uz ielas nav. 
11. Īsta, dzīva stāsta uzrakstīšana. 
12. Cilvēki, kuri ne tikai klausās, bet arī sadzird. Būšana par tādu cilvēku kādam citam.

Raksta iedvesmas avotu vari atrast šeit.

Labi, bet, protams, jokaini.

Lēnām, tik lēni, ka nevar noteikt robežu starp darīt un nedarīt, es sāku tuvoties GP rakstīšanai. Tikpat lēni kā nāk pavasaris. Lērums cilvēku sūdzas par to, ka viņš kavējas, bet es domāju, ka viņš vienkārši ir izsmalcināts un dabisks. Viņš nāk lēnām, un tā ir pareizi. Ar neiedomājami lielu gaišumu, mazām un trauslām lāstekām, kas no kupenu galotnēm tiecas pret zemi, smieklīgām saulesbrillēm, smaidošiem cilvēkiem uz ielām, ūdeni un ledu, un ūdeni, un nenosalušām kājām. Ar zemeņu domām un referencēm par iemīlēšanos. Šī būs pirmā ziema, ko es uzvarēju, priecādamās tieši par tiem laikapstākļiem, kādi ir.

Miljons reizes klausos dziesmu, ko atradu Lotes lasāmblogu listē.

Man gribas kādu, ar ko klusējot saprasties vienā valodā. Bet varbūt vispirms jāvar klusēt kopā ar sevi, nevis runāt un dziedāt skaļā balsī.

Man azotē ir visas grāmatas (izņemot Sniketu), kuras  jau sen ilgojos izlasīt. Šobrīd šķiet, ka dzīvoju veselā stāstu un paralēlo realitāšu mudžeklī. Ka stāsti nāk pie manis, lai izskaidrotu dzīvi, cilvēka dabu un sevi pašu. Es gribētu, lai mani kremē kopā ar manām mīļākajām grāmatām. Man liekas, ka tā būtu maģiska un kaut kādā ziņā ļoti pareiza substance.

Sapratu, ka nelokāmā pārliecība par to, ka ar attieksmi var mainīt visu (arī savu fizisko stāvokli) ir visai absurda. Ar vislabākajiem nodomiem gan pret savu veselību, gan citu (dzīvnieku) dzīvību tāpat dabūju mazasinību. Sapriecājos, jo vairs nav sajūta, ka esmu atbildīga par visu. Tikai daļu, tikai savu daļu, un pat par to ne līdz galam. Un to daļu tagad var redzēt un atrisināt.

Vēl es sapratu, ka lepnums nekam neder. Kā gan man varēja vispār ienākt prātā spēlēties "lepnajos", ja tik ātri aizmirstu un tik stipri mīlu? Kam vispār der tāds muļķa lepnums? Varbūt dienu, nedēļu un mēnešu izdzēšanai no mīlestības un dzīvības vēstures. Varbūt sava maziskuma atklāšanai.