hello city

Vasara Cēsīs ir brīnišķīgākais, kas var notikt ar cilvēku. Esmu saplūdusi ar vakariem uz balkona, kafiju, cigaretēm, Evijas mūziku (šobrīd- Mazzy star-Cry, Cry- un man patīk), agriem rītiem, darbu trakākajā iestādījumā, ko te vispār var atrast..

Un, ja kas, es palieku Latvijā. Lai uztaisītu lielo tīrīsanu un (r)evolūciju gandrīz lielpilsētā, iemācītos spēlēt ģitāru, uzgleznotu pāris superabstraktus blāķus ar krāsām un to visu iemūžinātu ar ziepjutraukiem, paralēli sagudrojot jēgu tam, kas sanācis.  Ja zenits mani nebūs pilnīgi apčakarējis, daļu manas vasaras drīz varēs redzēt te. Bet rudenī Jūs nāksiet uz manu zilo istabu ciemos, un es zibināšu zibspuldzi, kamēr Jūs dzersiet kafiju.

Ir 24. jūnijs un ziņu no Čehijas vēl aizvien nav. Un man tāpat kā Gabijai vajag "the next big thing" plānu . Pagaidām plāns izbeidzas līdz ar pirmo septembri, un pirmā sarkanā kļavas lapa jau tagad man uzdzen nelabumu.

Jauna ziņa

Tikko pabeidzu lasīt "Pūķa ķērāju" un piesmēju savas iespējas smuki nokārtot rītdienas eksāmenu priekšmetā, kura nosaukums ir pārāk garš, lai es neaizmigtu jau to rakstot.  "Tūkstoš sauļu mirdzums" muguriņa un daudzās atsauksmes, kas kā odi bija jāatgaiņā, līdz varēja tikt līdz Afganistānas putekļainajam gaisam, meloja. Neviena no grāmatām nav labāka par otru. Vienkārši otrajā, iespējams, pēc pasūtījuma, ir vairāk melodrāmas un cukura. Bet pirmā liekas īstāka, kailāka, ticamāka. Enīvei - es iesaku H. Hoseīnī visiem, kam gribas iziet ārā pastaigāties, ieelpot un vienkārši novērtēt to, ka esi dzīvs, vesels, un nevari vien izvēlēties, ko gribi darīt ar savu dzīvi. Kā rūgtas zāles. Kā pārāk atklātu filmu par karu. Kā pasaku no bērnu dienām bez laimīgām beigām, bez beigām vispār un bez taisnības-jo nekur nav rakstīts, ka tādai jābūt.

Jo kamēr pie mums tramvajos brauc sievietes, kas sit, rausta un kliedz uz saviem bērniem, lādējot savu nelaimīgo likteni,  veseli cilvēki ubago naudu, bet citi - tūkstošiem citu - žēlojas par to, kā mums nav paveicies, piedzimstot šeit, ēdot siltas vakariņas kopā ar ģimeni vai draugiem savās mājās, ir cilvēki, kam nepieder pat sava saraustītā elpa un kailā miesa, mute, kurā trūkst zobu, mājas un cieņa pret savu dzīvību, bet kas to visu klusu, ar cieņu, pat pateicīgi pacieš.

dzin dzinn

Cik bieži Tev sanāk redzēt, tiešām REDZĒT māju, kurā dzīvo jau ilgu laiku, ielas, pa kurām nodeldēti neskaitāmi kurpju pāri un spilvenus, kas..., nu, kas vienkārši dara visu to, kas labam spilvenam pienākas?

Man pēdējā laikā bija sajūta, ka pasaulei samazināts kontrasts, gluži kā power point prezentācijas fonam, un nekā neizdevās to visu ieraudzīt. Iemīlēt. Patiešām saskatīt un sajust. Bet šodien notika tāda lieta, ka mēs ar Agitu aizbraucām uz Alfu un nopirkām viņai lielu, melnu koferi un noskatījām pāris labus variantus arī man, un tas koferis bija tik liels, ka pienāca ilgi gaidītais klikšķis. Atgriezās kontrasts. Es pirmo reizi tā pa īstam ieraudzīju savu māju, un man tā liekas jauka. Sapratu, cik silti ir tā, kā ir. Cik viss liekas pierasts un pūkains, kad priekšā tik daudz jaunu, traku piedzīvojumu. Man vēderā tagad dzīvo pāris zemesbites un viens taurenis. Pajautā man septembrī un es Tev nosaukšu zoodārzu, bet cerams, ka ne reptiļu māju.

pēdējā diena

Interesanti zināt, ko lai dara tad, ja guļot ejot (respektīvi - tagad) gaisma bliež acīs pat caur aizkariem? Un vēnās neriņķo alkahols, kas palīdzētu to faktu vismaz kaut kā ignorēt. Mans oversized semestra darbs nudien nav nekāda ballīte - neviens tik ilgi nevarētu izturēt tādu ballīšu režīmu. vai arī varētu. varēs.. PĒC semestra darba.

Pilnīgi slepeni.

Par Adeli. Vismaz tā viņu sauks šeit.

Mēs iepazināmies netīšām. Negribīgi. Nakts un diena. Izvirtība un stīvums. Un laikam jau neviens cilvēks nav manus priekšstatus par pasauli un tās plašumiem mainījis tik ļoti kā Adele. Izņemot šodienu, jo šodien esmu vīlusies viņā, bet viņa to pašu jutīs rīt.

Adele iemieso visu, ko es nevaru saprast, un viņa to dara labi. Viņa spēj būt laimīga katru dienu. Viņa nenāk no glancētiem žurnāliem, bet viņas dzīve atgādina filmu. Es viņu vispirms iepazinu, bet tad sāku apbrīnot, un droši vien man mazliet pietrūks pat viņas runas plūdu vakarā. Viņai piemīt tāds īpašs šarms, tāds dabisks un draudzīgs, bet tajā nav absolūti nekā klasiska. Adele mīl melno, bet no viņas staro gaišums - un nevis tāds spožs un žilbinošs, bet silts, tāds, kādu tu jūti pirms acu atvēršanas un vēl ar aizvērtiem aizkariem, bet jau zini, ka būs laba, saulaina diena. Es zinu, ka mūsu dzīves krustojās tiešām uz neilgu laiku un pēc pāris mēnešiem mēs teiksim čau visticamāk uz visiem laikiem, bet vēl viena lieta ir skaidra- tas, ka es iepazinu viņu, pilnīgi noteikti bija plānots, man tikai bija jāizdara pareizā izvēle.

Viņa apiet visus tos likumus, visus "ja tu darīsi tā, tad notiks šitā" viegli un eleganti, bez spīta, un pierāda ķirmjiem manā galvā, ka viņiem nav taisnība. Ka cilvēks ir pelnījis labāko pat tad, ja viņš pirms gulētiešanas nenotīra kosmētiku, runā tieši to, kas ienāk galvā, daudz kļūdās un netiecas pēc perfekcijas. Vienīgi šovakar Adele ir paņēmusi brīvdienu no būšanas par to cilvēku, kuru es cienu. Un es ticu, ka tas ir tā vērts.

Tāpēc turpmāk es neatteikšos no nevienas jaunas iespējas tikai tāpēc, ka tā liekas dīvaina. Neklausīšu nevienā prātīgā balsī, izņemot to, kas ir no citas pasaules un pieder man pašai. To, kas ļāva man iepazīt Adeli, aizvedīs mani uz Čehiju un varbūt kādreiz arī tieši tur, kur es vēlos atrasties - savas personīgās filmas, grāmatas un pavisam dzeltena klaču portāla epicentrā. Cheers.