Izstāde "Bērnība"

Jau nenormāli ilgi gribēju tikt uz šo izstādi un beidzot nolēmu, ka nekādi nedrīkst to laist garām. Tā nu mēs ar Eviju, pa ceļam dabūjušas pa velti mandeļu latē un eleganti uzvilkdamas pa smēķim Palasta (?) ielā, gājām meklēt Bērnību. Pēc aptuveni pusstundas-stundas atradām (izrādās otrreiz- my bad) Mazo skolas ielu 2 un gājām tik iekšā. Mūs sagaidīja ļoti dziļš un diezgan grūti aprakstāms what a fāk, jo:

***domājām, ka esam nokļuvušas nepareizā vietā - visapkārt visādas dabas ainas (kas NOTEIKTI nebija nekas saistīts ar "Bērnību"), paštaisītas rotas lietas utt. ļoti mazā telpiņā. Tad mūs pasveicināja tante otrā telpiņā blakus (ko varēja pamanīt, ja tā labi ieskatās).

***izstāde aprobežojās ar kādām 3 gleznām, vienu zilu bebru, kas bija arī iemūžināts vēl kādos pāris zīmējumos, kaut ko līdzīgu instalācijai, konfektēm un cepumiem kādos 4 kvadrātmetros.

*** mēs bijām visu apskatījušas pēc 5 minūtēm.

Ja "Rīgas Madonnās" vismaz bija skaidra ideja, bija, ko redzēt, ko pārdomāt, tad šeit tiešām nebija skaidrs, ko tā izstāde pauž. Varbūt te vainīgas mūsu trulās smadzenes. Vēl viena ideja - tā kā izstāde beidzas 17. novembrī, varbūt vairums gleznu jau bija aizvāktas. Nu nez. Vienīgais, kas man patika, bija glezna ar nosaukumu "Asiks" pie pašas izstādes ieejas - ar puiku, kam viss deguns bija vienos vasaras raibumos. Fascinēja, cik daudzās un dažādās variācijās var izpausties tikai ar melno un balto (un gaiši pelēko, maigi balto, gandrīz melno...). Tā sirsnīgi izskatījās. Vienīgi es pašu izstādi biju gaidījusi daudz, daudz sirsnīgāku.

Ņau, ņau..

Šodien atklāju, ka mana atmiņa ir tikpat apbrīnojami īsa, kā dzīvniekam, ar kuru es varētu salīdzināt, ja nebūtu aizmirsusi, kas tas bija. Traks suns? Gliemis? Kaut kāds putns? Vai varbūt kāds rūķis vai goblins, kas viņu lai zin. Droši vien ļooti palīdz totālais nogurums - šovakar tikai pamatīga kafijas krūze man ļāva neaizmigt, lai varētu bišku apdzēst svilstošo asti (lai gan man ir aizdomas, ka man jau sen nodedzis arī viss pakaļējais spārns un nāksies kļūt par fēniksu, ja gribēšu izdzīvot arī sesijā). Brr.. un es biju iedomājusies ballītes, kankaru jūru, daudz cilvēku, random pazīšanos un smieklu ar tuviem draugiem, lēnu un skaistu Ziemassvētku sagaidīšanu, ceļojumus, jūru, mūziku un vēl..

Pildot mājas darbus, Laura Marling man atkal uzdziedāja savu Meksikas dziesmu. Atcerējos Jāņmuižu- ar saviem skruļļainajiem sarkanajiem matiem, garajiem svārkiem, rozā sienām, pirmajām cigaretēm, ballītēm čukstus, pirmo gandrīz-iemīlēšanos un pirmo mīlestību, grāmatas rakstīšanu... Ajj. Es laikam būtu gatava pat atkal nokrāsot sarkanus matus, ja man tas palīdzētu atgūt kaut nedaudz no tā laika skaistuma. Bet pagaidām es tikai klausos šito un atceros-

http://www.youtube.com/watch?v=FCFlMnrmw-c

Tas, kāpēc tā

Man ir tik smagi plakstiņi, it kā pie katra no tiem būtu piesiets pa Harija Potera izdevumam. Negribas iet gulēt, jo tas nozīmētu, ka rītdiena tūliņ būs klāt ar savem 1000 darbiem. Vismaz vakar es tā arī neaizgāju gulēt- paviesojos visur kur, pirmo reizi izbraucu ar ātrās palīdzības mašīnu, un kopumā mazliet atpūtos. Blā, blā, blā.

Bet vispār šis ieraksts galīgi nebija domāts manu brīvdienu kopsavilkuma veidošanai. Es tikai gribēju pateikt, ka reizēm nav nekas slikts, ka esi naivs, ja vien skaidri zini, ko vēlies un neviens nevar Tev likt rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. tā lūk. Šis ieraksts tomēr ieraudzīs dienas gaismu.

Garšīgā šodiena...

Ņem vienu paciņu Selgas cepumu,

2 paciņas vājpiena biezpiena

250 g jogurta bez piedevām (bet ņem ar piedevām, jo tā būs daudz garšīgāk:)

100 g rozīņu (receptē bija arī žāvētas aprikozes, bet, manuprāt, vieglāk uzreiz to visu iemest miskastē, ja grib vēl tās aprikozes tur bāzt. Bet nu, ja kādam tāda lieta garšo, tad tās arī var pielikt 100 g. Es domāju, ka ļoti labs buržuja variants būtu arī nolobīti sasmalcināti valrieksti)

2 ēdamkarotes želatīna (es ņēmu vienkārši kivi želeju, bet ar viņu sanāca skumji, jo nevar pielikt biezpienam + vēl pietecēja pilna virtuves grīda)

cukurs
apelsīnu sula
svaigi augļi (ar želeju jāuzmanās no svaiga kivi un ananāsa, savukārt apelsīnus pēc tam ir grūti sagriezt)

Tātad- vispirms apelsīnu sulā samērcē cepumus un liek tos pamatā. Ja tie ir Selgas cepumi, ieliek uzlīmi makā, lai vēlāk varētu atdot man :) Tad sajauc biezpienu ar jogurtu, rozīnēm un želatīnu, ja grib, lai tas viss vairāk izskatās pēc īstas kūkas. Liek virsū augļus. Un beigās uzlej želatīnu apelsīnu sulā, bet ar želeju sanāk foršāk (ja ir liels šķīvis apakšā!), jo nav tur jāčakarējas ar to želatīna iemaisīšanu un sarecē ātrāk. Uz želatīnu jāgaida 2 stundas, bet uz želeju kādas 20 minūtes. Un ar želeju es domāju to, kas ir nopērkama veikalā un jāsajauc ar karstu ūdeni. Kopumā - jautri, ātri, skaisti un garšīgi, un veselīgi.Es tikko mēģināju nobildēt, bet sanāca tikai vēl mazliet patukšot jau tā pustukšo šķīvi un secināt, ka man ledusskapī dzīvo viena maza gastronomiska izvirtība. Ja tur vēl iemitinātos kāda karstvīna pudele un kāds interesants sarunu biedrs, es vispār neietu ārā no mājas. Viss. Jauku arī šo nakti!

Naktsvijoles

Naktis ar kafiju, izjukušiem matiem un brīvību - jā, visvairāk brīvības, jo visi guļ un es varu justies kā vienīgais, pēdējais cilvēks uz zemes. Nav svarīgi, cikos rīt jāmostas, jo pa dienu es tāpat īsti nevaru būt es. Varbūt izklausās pēc kārtējā kofeīna bulšita, bet tā nav - pat tad, ja esmu viena pati mājās, naktī sajūta vienalga ir skaistāka un īstāka, tas varbūt ir ziemas skaistums - ka daži cilvēki naktīs iet gulēt ar tumsu, kas pienāk daudz agrāk, bet citu dvēseles tikai tad mostas, lai izplauktu un brīnumaini jauki dancotu apkārt - tiem, kas vienalga nekad to nejutīs, neredzēs un neatminēs. Labi, šitas gan jau bija vairāk, nekā es parasti uzdrīkstos melst, bet es vienkārši nevarēju noturēties, virsraksts mani pilnīgi nogāza no kājām ar bildi, kas man parādījās acu priekšā (protams, ka ne tieši priekšā, jo es tomēr neesmu ķerta) - ir tumši zila nakts, bet varbūt tas brīdis tieši pirms rītausmas, kad viss ietinies siltā vasaras migliņā un rasā, es eju savos baltajos, garajos puķainajos svārkos (man tiešām tādi ir- kaut kur mammas bēniņos..) un skatos, tikai skatos uz naktsvijolēm, jo tās nedrīkst plūkt, tās ir noslēpums, skaistums, kas nomirst, ja tu to ieliec vāzē un centies paņemt sev. Sisina sienāži. Sāp acis, bet negribas gulēt. Tāpat kā tagad. Es esmu viena, neviena cita nav, bet viss ir pilns, nav neviena tukšuma, ko kādam aizpildīt, pilns līdz malām un es esmu tikpat liela kā koks vai kukainis, es esmu visam blakus un iekšā. Un ko nu tur daudz - šo blogu tik un tā lasu tikai es un droši vien vēl viens vai divi cilvēki (Čau, Pūce!), un man tas patīk.

Ar labu nakti, mani pūkainie draugi. Ar labu nakti visiem, kam šovakar izdevās aizmigt ķirsī, tupelē vai Maskavas priekšpilsētā.

forbidden time

Ir viens un četrdesmit septiņas un būt šeit tā kā tagad ir zināmā mērā skaisti - no sava dzīvokļa, sava (vecā, brakšķošā, bet tomēr- SAVA) datora, savā gultā, savā mīļākajā diennakts laikā, gandrīz savā pilsētā, ja tāda jebkur pastāv. Naktī un agri no rītiem man Rīga patīk - tad tā vēl spēj būt valdzinoša, varbūt kā guļoša ielasmeita.. Un es varu iedomāties, ka spēju to aptvert un saprast, un atrast sevi tajā. Kad parādās lielais, neveiklais begimotu pūlis (es zinu, ka "begimots" jāraksta citādi!!), šī pilsēta ir īsta mauka - dabūjama visiem, kas var to atļauties, bet nespējīga sniegt paliekošu siltumu nevienam.

Viens piecdesmit septiņas. Izmisīgi negribas iet gulēt- nakts tik un tā būs par īsu un rīts mani visādos veidos sodīs pēc tā laika lēciena, kas parasti notiek naktīs, kad noteikti jāizguļas neiespējami īsā laikā.

Starp citu, manā bērnu literatūras kladē ir beigts Knislis. Un Paukšķis, un bariņš enerģisku, salātzaļu spridžu (vai kā nu sauc tos kukaiņus, kas ēd augu lakstus- man patīk spridži, jo izklausās pēc spridzekļa), liela vaboļmāte ar daudz bērniem uz muguras un Sabuļu kungs un Kundze savā virtuvē. Man jau likās, ka viņi ilgi neizvilks, nepavilks paši sevi, bet to, ka tas notiks tik ātri, gan nebiju gaidījusi. Arī es tur paliku, un manis atkal ir mazāk- varbūt vajadzētu vienreiz pārtraukt rakstīt, citādi beigās manis nepaliks nemaz. Bet drusciņ es vienmēr būšu vajadzīga - ko ielikt kastē ar zilām puķēm un baltu banti, un vienmēr paļauties, ka tur būšu, kad mani vajadzēs.

Vispār mani šodien nokaitināja viena lieta - tas, cik ietiepīgiem optimistiem fakin'labi sanāk (ar laiku, protams) viss, ko viņi paši ir iedomājušies, ka viņiem sanāk (pat ja es, teiksim, no malas skaidri redzu, ka nesanāk gan). Vienu dienu viņi raksta pleķainus palagus, kurus neviens (it sevišķi jau nu es!) nelasa, bet pēc nedēļas tu jau izlasi veselu PAKLĀJU un iedomājies, ka vajadzētu kādu dienu uzaicināt viņu uz randiņu un pajautāt, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu. Bet pirms tam, ieraugot kādu jaunu "garadarbu", es jutu nepārvaramu tieksmi sekundes simtdaļā pārtīt to blāķi un nicinoši nošķaudīties.

Ir divi un piecpadsmit. Ar mani ir cauri, es jau redzu rītu līksmojam aiz apvāršņa.

Lai Jums jauka nakts. Es tiešam ceru, ka ir iespējams sūtīt arī labas domas un sajūtas, jo man tādu šobrīd ir daudz- tā ka cienājies droši.