Not ready yet

I have tried writing this post for 3 times now, and it does not look promising. Such a trivial and embarrassing topic makes it really hard for me not to puke on my pc while writing about it while also feeling that it might be important to talk about this. I have been avoiding taking pics, writing, speaking publicly, just generally being "too visible" for my whole life cause I have not been okay with who I am (moreover who I am not). 

Growing up as a TV kid, I have learned quite early that I will never be able to match the standards of my favorite characters there NOR will I ever be as brave, pure and honorable as the folks from the booklands, so, basically, I have been answering no to self acceptance since forever. It feels like such an outdated, silly, immature problem that you shouldn't have in the great sophisticated nowadays, but it is oh so here. I have noticed that being a bitch to yourself, comparing, or ignoring yourself seem to be commonly accepted practices of treating yourself among other people too.

I have just recently decided that I am not okay with this anymore and that it is time to put up a fight against low self esteem and high self criticism. So one day after seeing this TED talk while wanting to help a friend in need of a subject and myself to overcome issues I am done with, it seemed to be a great idea to grow together in this "Take a picture for 30 days in a row" challenge. Learning a lesson a day, facing my issues (CAMERA AND MY FACE IN GENERAL), I have to admit that I still suck at self acceptance, but it feels like moving. 

I am not jumping to every "click" of a picture being taken as I was on the day one anymore. I can see more than what I hate in myself in pictures. I can see the good, the bad and the overall, and I am saying hello to myself boldly. I am also learning that it's okay not to be okay with what I see - me in a weird light or position, or expression can still be a person I choose to love and cherish. And it's okay to be the subject, to expose yourself and to take a stand for your own persona sometimes just as it is okay to do that with your friends and family, random cats, people in need for a smile or opening the doors or kind words or whatever. I made a choice to stop excluding me from the list of people (which is pretty much everyone on this planet) that feels like deserving the best possible treatment and kindness and I am (while still hiding under the sheets when writing this) proud about this. One day a bunch of kids will be happier cause their momma-to-be chose to work with neurosis and get real.

Also, I am proud to be a part of someone else's personal and professional journey. I did not expect this photo challenge to be so pleasant and painless, and beautiful, all of which is Claudio's* responsibility. So far being in this challenge has taught me to trust and rely on someone as well as find safety in being honest which is a pretty new human thing for me too. I don't think I could have done it with anyone less Claudio than Claudio. So YAY for being awesome and going in the direction of YES. 

JAUNIE DZEJNIEKI UN RAKSTNIEKI

Kāpēc tik daudz bērnu un jauniešu raksta dzeju, stāstus un sapņo kļūt par jaunajiem rakstniekiem?

«Es rakstu, jo man liekas, ka kāds manī klausās, ka man beidzot ir iespēja izteikties tieši tā, kā es vēlos, un neviens nevar man aizbāzt muti, tikai es pati vai mans kauns no domām, kas galvā skan tik skaisti, bet, piedzimstot uz papīra, izkropļojas līdz nepazīšanai.» Tā savu vēlmi rakstīt pamato Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes studente Elīna Rudzīte.

Kāpēc tik daudz citu jauniešu un bērnu raksta dzeju, stāstus, blogus un dalās savās sajūtās interneta vidē (un ne tikai!), centos noskaidrot, jautājot tieši jaunajiem dzejniekiem un rakstniekiem, kurus varam sastapt interneta domubiedru grupās, blogos, forumos vai tepat ap stūri- jaunāko māsu, brāļu, draugu vai bērnu dienasgrāmatās, skolas sacerējumos un nebeidzamos fantāzijas lidojumos – ja vien kāds ir gatavs klausīties.

Kāpēc bērni un jaunieši raksta?

Jauniešu viedoklis

Viens no svarīgākajiem iemesliem rakstīt pilnīgi noteikti ir sajūtas, kurās jauniešiem ir svarīgi dalīties un pašiem izbaudīt vismaz savā darbā, jo «sajūtas ir pamats – uz tām balstās viss – gan karš, gan mīlestība, gan nodevība, gan dzīvība un pat nāve» (M. Kubulnieks), turklāt nozīme ir arī spējai «dalīties savos pārdzīvojumos par visu skaisto ar citiem» (M. Munkss) un, protams, mīlestībai kā šī skaistuma radošajam dzinējspēkam.

Izteikt savas domas un viedokli ir tikpat nozīmīgi kā paust sajūtas. Tādā veidā jaunie dzejnieki un rakstnieki gan pašapliecinās, gan uzzina citu domas par pasauli, gan arī atbrīvo savu prātu, it kā izlādējas uz papīra. «Norakstīt nost» – vārdu salikums, ko minēja vairums jauniešu, cenšoties izskaidrot vajadzību rakstīt Ir jau arī daudz vairāk iespēju diskutēt un izteikties nekā agrāk – personīgajos blogos, kuri nu jau ir lielākajai daļai jauniešu un interneta lietotāju, domubiedru grupās par jebkuru tēmu, kā arī jebkurā interneta ziņu portālā, kurā iespējams izteikt savus komentārus.

Vēl, protams, rakstīšana vienkārši var palīdzēt kliedēt garlaicību, justies īpašam, ar kaut ko identificēties, un piedzīvot ko neparastu vai nereālu.

Starp citu, iesaku laiku pa laikam joka pēc ierakstīt sava bērna vārdu interneta meklētājā Google.lv – būs interesanti!

Pašterapija ar potenciālu

Domās dalās dzejnieks Kārlis Vērdiņš

«Vairākus gadus vērtējot jauniešu dzejoļus, kas iesūtīti dažādiem konkursiem, esmu pārliecinājies, ka vairumam rakstīšana nozīmē veidu, kā attēlot savu dvēseles stāvokli, norakstīt no sirsniņas savas problēmas, tātad sava veida pašterapiju. Kad pusaudžu maksimālisms ir aiz muguras, parasti izbeidzas vēlme rakstīt. Tikai nedaudzi jaunieši cenšas veidot savus darbus tā, lai tiem būtu arī kāda estētiska, ne tikai terapeitiska vērtība. No šiem jauniešiem tad arī izaug jaunie dzejnieki.»

Dzirdīgu ausu meklējumi un radošie atradumi

Viedokli izsaka dzejniece un rakstniece Ieva Samauska

«Rakstīt nozīmē izteikt savas domas, jūtas, pārdzīvojumus, to, kas svarīgs, sāpīgs, ar ko gribas dalīties. Man liekas, nereti tie ir teikumi, ko labprāt dzirdētu... mūsu tuvie cilvēki, tikai mēs neesam tik droši un atvērti, lai tos viņiem pasacītu. Tad papīrs ir pirmais, kas to visu dzird. Papīrs (jeb dators) kļūst par sava veida sarunu biedru, kurš tiešām ir gatavs klausīties un pacieš visu.

No otras puses, šī teksta radīšana ir līdzvērtīga sevis izzināšanai, tā ir tāda meklēšana un ceļā būšana – kad vārds izaicina, gribas tam pietuvoties, gribas to atklāt, kad rakstīšana kļūst kas vairāk par «psihoterapijas seansu»»

Ieteikumi vecākiem

Kad laiks aizvien straujāk traucas uz priekšu, bet pienākumu nepaliek mazāk, ir labi, ja bērnam atrodas vēl kāda vieta, kur paust savas domas. Tam lieliski kalpo internets – tikai vai mēs gribam, lai tas ir mūsu bērnu vienīgais klausītājs un padomdevējs? Visticamāk, ka nē. Tāpēc ir labi būt savu tuvāko cilvēku klausītājam numur viens.

Ja Jūsu bērns raksta dzeju, stāstus vai dienasgrāmatu, izrādiet patiesu interesi par tiem! Pat tad, ja bērns negribēs dalīties, Jūsu atbalsts un interese tikai palīdzēs bērnam kļūt drosmīgākam un pašapzinīgākam. Ja lasiet bērna daiļradi, esiet godīgi un atklāti, taču saudzīgi, izsakot savu viedokli par to.

Esiet radoši un palīdziet bērnam izpausties! Variet mēģināt visi kopā uzrakstīt paši savu pasaku, parādīt saviem bērniem savus jaunības dienas dzejoļus (ja tādi ir), spēlēt vārdu spēles vai pat veidot savu personīgo ģimenes blogu ar fotogrāfijām!

Vēlot veiksmi,

Elga Sīle

Informācijas avoti

Jautājumu «Kāpēc tu raksti?» man palīdzēja noskaidrot portāla Draugiem.lv domubiedru grupas «Rakstnieki? Nē. Bet rakstām.» bierdi:

• Mārtiņš Munkss,
• Laima Mūrniece,
• Mārtiņš Kubulnieks,

Literāti:

• Kārlis Vērdiņš,
• Ieva Samauska,

 kā arī mana mazā māsa Lauma Sīle un draudzene – Elīna Rudzīte.