Man ir tāda sajūta

Ka novembris, janvāris un februāris ir beidzies, un es atkal varu sākt strādāt "viss kārtībā" režīmā.

Pamošanās

Tas ir ļoti interesanti, kad tu saproti, ka tās lietas, ko patiešām gribi, nepavisam nav tās, kas varētu tev nākt par labu. Iespējams, ka vārds "pareizi" ir visbīstamākā lieta cilvēces vēsturē.

Studiju darbu tapšanas anatomija

Fāze numur viens - o, jauns milzīgs darbs uzdots, šim gan es sākšu gatavoties riktīgi laicīgi!

Fāze numur divi - pēkšņi visas lietas* liekas neiedomājami aizraujošas. Šajā "vēl ir tik daudz laika sākt laicīgi" fāzē parasti notiek visinteresantākās lietas - sarunas līdz rīta gaismai, nenormāli labs un kvalitatīvs miedziņš, smiekli, filmas, LITERATŪRA, Doktors, draugi, ģimene, ballītes. Jo vēl jau stabili varēs paspēt laicīgi sākt gatavot superīgas kvalitātes darbu.

Fāze numur trīs - līdz (gala) darba nodošanai palikusi nedēļa. Tagad sākot gatavoties, visu vēl varētu baigi labi paspēt un ar cieņu nodot darbu pat kādu dienu pirms termiņa. Iespējams, tiek pat atvērts fails, iečekots darba nosaukums, procenti, ko tas sastāda no gala atzīmes, nu tādas vitāli svarīgas lietas. Uznāk baigais prieks par laicīgi ieguldīto darbu, tad jau jāliekas uz auss pēc vienas (divām, trim..) Doktora sērijas.

Fāze numur četri - īsi pirms pēdējā brīža. Cilvēki sāk tvītot par darbiem dažādās gatavības pakāpēs. Dienas sāk skriet kā ar trakumsērgu slimas lapsas pilsētā, pāris liekas reizes tiek atvērts Word dokuments, varbūt pat uztaisīts hederis un virsraksts. Bet kaut kā.... nu nesanāk pieķerties. Seko loģiski spriedumi par to, ka reāli jau to darbu mierīgi var uzrakstīt vienā naktī, tāpēc laika vēl aizvien ir pat pārāk daudz. Papildus tam notiek vēl neticamāk aizraujošas lietas, joki plūst pāri galiem un malām, tik daudz interesantu lietu, ka pat diezgan regulāri aizmirstas ieiet twitterī.

Fāze numur pieci - īsi pēc pēdējā brīža, kad vēl varētu visu paspēt. Twitterim piemeties vīruss, un no viņa konkrēti paliek nelabi. Nez no kurienes uzrodas domas par visu to laiku, ko varēji pavadīt pie tā darba, ko, izrādās, "fakin nekādi nevar uzrakstīt vienā naktī!". "Ja es būtu visu šo izdarījusi vakar, es šodien varētu to darbu pabeigt labi", es nodomāju pirms darba gala termiņa rīta/dienas/vakara, un pirms samērā laicīgas gulēt iešanas izlasu pāris "Nārnijas hroniku" nodaļas. Vēl jau ir rīts, cilvēkam taču arī kaut kad jāguļ.

Fāze numur seši - "cieši apņemos ar entuziasmu ļoti laicīgi sākt nākamo darbu". Pīp, pīp, pīiiiiiip.... Nu labi, vismaz sākt nakti iepriekš, baigi vairāk jau nevajag. Paralēli notiek bagātīga sevis atalgošana par to, ka "vispār to darbu pabeidzu" visos iespējamos veidos. 

Fāze numur septiņi - pilnīga amnēzija. 

Fāze numur viens. 

*izņemot to vienu

Pret matiem saberzēts balons turas pie griestiem visu nakti.

Brīži, kad Tu saproti laika vērtību, kad tas kopā ar tuvajiem cilvēkiem ir gandrīz beidzies.

Solījumi, kuri ir tik viegli un slepeni pārkāpjami, bet tai pat laikā neaizskarami, jo simbolizē cieņas robežas.

Pareizie lēmumi, kuri varētu atrasties jebkurā bezgalības astotnieka punktā, un jāpieņem sekundes simtdaļā. 

Apziņa, ka pieskārieni, smaidi un patiesa reakcija uz "skaties, ko es daru" kaut ko tiešām nozīmē.

Ka tu vari pavisam mazliet darīt pasauli labāku. Vai labāku sev. Ka tas vispār ir iespējams. 

****

Tādas un vēl daudz krāsainu balonu pārpildītas bija manas brīvdienas, šoreiz bez pēdiņām. 

Kad "Candyman" nav pietiekams arguments, lai Tīna pamostos, jeb cīņa ar neredzamo briesmoni.

Duets S un DP nāk palīgā ar "Aizgrābjošo lietu". Enjoy the art!

P.S. Turpmāk gaidāmas tādas aizraujošas lietas kā Piektdienas Nolādējumu apskats skolas bibliotēku datoros, kopmītņu un ViA dzīves tēlojumi topošajiem pirmīšiem un Zenita fotogrāfiju (varbūt) ienākšana šajā brīnumainajā lietā, ko sauc par 2013.

Kad tu kļūsti par susuru pavēlnieku,

..., tavs atbildīgākais pienākums ir gulēt. Un nevis tā vienkārši, parastā cilvēku modē ikdienišķi "gandrīz krācot" miegā, ko susuri par diezko lielu sasniegumu neuzskata, bet krājot papildpunktus (jeb rādot savai susuru karaļvalstij labas dzīvošanas piemērus) - par katru neatbildēto zvanu, katru aizmirsto īsziņu, katru nenopīpīpēto cigareti (jo tajā laikā bija jāguļ), par ņurdēšanu vai smiešanos miegā, par katru Doctor Who sapni, par katru aizmigšanu un pamošanos, labsajūtā smaidot, par katru komplimentu, ko esi izteicis tajās retajās nomoda stundās, kad no izgulēšanās esi lieliskā garastāvoklī...

Es esmu susuru zemes līderis, vismaz pagaidām, jo esmu savākusi rekordlielu punktu skaitu visās iepriekšminētajās kategorijās. Laiku pa laikam es nedaudz satraucos par to, ka nav labi, ka visu laiku guļu, jo es varētu, piemēram, lasīt IR, ko speciāli lasīšanai nopirku, skatīties Hobitu, kas man varētu patikt un ir briesmīgi aktuāla filma, uzzināt, kas notiek pasaulē, bet viss kļuvis tik ēnu pilns, ka man nekas (izņemot miegu) tā pa īstam, tā kaislīgi, tā līdz kaulam vairs neinteresē. Vai varbūt interesē, tikai okeānā ir par daudz... skumju?

Kā nāves ēnā (tikai dzīves ēnā) es stāvu uz tumša, slapja ledusgabala, uz kura pirms tam kopā ar mani stāvēja daudz mīļu cilvēku - un pa vienam vien viņi aizpeld aizvien tālāk prom, dziļāk jūrā, uz citiem kontinentiem, kur varbūt spīd saule, bet varbūt nekas nespīd citādāk - un es aizvien mazāk zinu, kā tur citur ir. Es aizvien mazāk pazīstu sava ledus gabala biedrus, kuri laiku pa laikam aizpeld man garām. Es veidoju ledus gabalu komūnas no jaunsatiktiem kuģotājiem, mums kopā ir jautri un biedriski, tikai reizēm   nodod tas muļķīgais skatiena fokuss, kas it kā iestrēdzis tāluma režīmā, it kā censtos saskatīt zemi, kuras taču vairāk nav.

Es esmu susuru pavēlnieks, susuru skaistā, lieliski atpūtusies karaliene, kurai nekad nebūs žēl draudzīgi sažāvāties ar nejaušu pavalstnieku. Es stāvu uz ledus gabala, kas agrāk bija zeme, bet zem spilvena man ir noglabāta tās saujiņa - tikai lai atcerētos, ka tā kādreiz bija patiesība, ka tas nebija nosapņots vai izdomāts. Katru reizi, kad paceļu spilvenu, viņas tur ir mazāk. 

Bet susuru karalistē zemes pazušana un ledus kušana nav nozīmīgas lietas. Mums ir kosmosa kuģis, mēs varam lidot un no rīta pamosties kopā ar, piemēram, Metjū Makkonahiju, un viņš, starp citu, pat priecājas par šādu iespēju. 

In my life
Why do I give valuable time
To people who don't care if I live or die ? 

/The Smiths