Svētku paldies

Kā jau es iepriekš nojautu, mājas eksāmenu eseju rakstīšana pamodina radošumu daudz citās jomās. Kas par šaušalīgu un neparastu atgadījumu gan tas būtu, ja es savu otro eseju uzrakstītu vienā naktī un varētu izbaudīt no vainas apziņas brīvu rītdienu un vēl pāris medainā lepnumā ietītas svētku dienas! 

Photo by GreenBoogie

Tā vietā man gribas uzrakstīt par pateicību. Par to, kā tā var pārsteigt un izmainīt dzīvi tāpat kā saule, izlienot no saviem miklajiem, pelēkajiem miglas mēteļiem, lai vidēji vienu dienu Karlstades nedēļā padarītu mazāk apokaliptisku. Mums te nav saules, gandrīz nemaz. Erasmus cilvēki fotografē sauli un liek savos Feisbukos, kad tā parādās, jo tas ir Notikums. Man šķiet, ka tikpat lielā mērā agrāk manā apziņā izņēmums bija pateicība.

Photo by Mijau

17 vēl aizvien ir viens no maniem mīļākajiem skaitļiem. 17 būtu tikpat skumjš kā 12, 13, 14 un 15, ja brālis nebūtu mani uzaicinājis dzīvot blakusistabā viņam un Silvai Cēsīs. Tagad, kad esmu vecāka kā viņš tad, man liekas apbrīnojami, ka Alvis maksāja īri par divistabu dzīvokli, tikai lai mazliet mani izglābtu (vai tāpēc, ka viņam vienkārši ir laba sirds). Šķiet, es pat nejautāju, viņš pats piedāvāja. Dzīvot kopā ar viņiem bija, iespējams, laimīgākā lieta, kas ar mani jebkad atgadījusies. 

Man bija Inita pāris soļu attālumā, pastaigas pilsētā un tā, šķiet, dziļi pilsētnieciskā lieta, kad tu satiec draugus un tāpat vien, neko īpašu nedarot, esi kopā. Sēdi uz dīvāna, dzer alu un vēlāk uzpūt uz sienas zaļus, dejojošus cilvēciņus. Naktī dzer kafiju Saules ielas pļavā ar Mijau. Aizej uz pils parku un noskaties āra filmu, bet pēc tam klausies mūziku pie atvērta loga un tīri māju. Nodibini "The Kitchen Band" ar pasauli satricinošo "Matus mutē" virtuves piederumu hītu. Nokrāso sarkanus matus kopā ar draudzenēm, pārģērbies par sātanu un dodies dejot. Un tad sadusmo brāli, nokrāsojot savu logu rūti dzeltenu un uzzīmējot uz stikla mandalu, jo prieks, mazie mākslinieki un kāpēc ne.

Pavisam ilgu laiku pirms tam es dabūju mazo māsu. Man nebija ne jausmas, vai tas būs tikpat forši kā kucēns vai arī vairāk līdzīgi neparedzamas briesmas kā garīgi nestabils kaukāzu aitu sugas suns, kuram garšo cilvēku gaļa. Lauma izrādījās brīnišķīga, apburoša, un iemācīja man kādu mīlēt un rūpēties. Atceros vienu vasaru, kad pārāk daudz domāju par persiku krāsas acu ēnām un to, vai es kādu mīlu un kas vispār ir mīlestība. Man šķita, ka kamēr tu neesi pavisam drošs, tu nemīli. Līdz ar pirmo vārdu "Cilvēki, ko es mīlu" dienas grāmatas sarakstā (jo tāds absolūti ir nepieciešams, ha!) māsība man iemācīja būt pa cilvēku, un kopš tās dienas, šķiet, šī maģiskā spēja tikai pieaug.

Šobrīd domāju, ka būtu nepieciešama daudz garāka nakts un varbūt vēl viena diena, lai pierakstītu visu, par ko esmu pateicīga saviem draugiem, man neizprotamiem notikumiem (,piemēram, kā es tiku VIA), TED runām, vecākiem (,kuri mani iepazīstināja ar lieliskākajiem cilvēkiem pasaulē) un citiem ģimenes locekļiem un varbūt, varbūt kādā mazā brīdī arī sev. 

Varbūt tas notika, jo aizbraucu tik tālu prom, bet nepazaudēju sajūtu, ka kādam rūp. Cilvēki bieži man atgādina, ka atceras un mīl, un esmu sākusi tam ticēt. Stāsts, ko es stāstīju sev par dzīvi līdz šim , būtu varējis būt vēl viena grāmata Lemonija Sniketa "Nelaimīgo notikumu sērijā", bet tagad tas pamazām, gabaliņu pa gabaliņam meklē veidus, kā pārveidot sevi, jo galvenā sižeta līnija vairs nešķiet patiesa.  

Šie būs pirmie Ziemassvētki, ko pavadīšu citādi. Precīzi divdesmit trīs no tiem esmu bijusi mājās, krāpusies dzejoļu skaitīšanā, rotājusi eglīti un ēdusi pārāk daudz rasola. Daži no tiem ir bijuši priecīgi, daži - ne pārāk, bet šie, tieši šie Ziemīši, kuros es nestaigāšu pa sniegu (jo te tāda nav), nevelšu sniega vīru ar māsu, nedzeršu kafiju ar Elīnu un nedejošu ViA ballē, man liek apjaust, cik ļoti pateicīga esmu par visām labajām lietām, ko izdevies piedzīvot.

Erasmus pirmā semestra cilvēki šodien un rītdien brauc prom, mājās ar nepacietību tiek gaidīts notikums, kurā es nevarēšu piedalīties, man ir aizkritusi labā auss un esmu apēdusi pārāk daudz "Jule Hisse" Ziemassvētku māršmalovu rūķus vienai naktij, bet tikko uzsniga apmēram puscentimetru bieza sniega sega, tā ka šī brīža matemātika varbūt ir pa nullēm. Un tomēr kopvērtējumā dzīve kaut kad nemanāmi ir ieripojusi pārliecinošos plusos, par ko man gribas pateikties visiem un visam, varbūt pat bezjēdzīgajam ausu pilienu sūknītim, kura vienīgais sasniegums ir tas, ka viņš izskatās jokaini.

Ja Tu šo lasi, tad droši vien ne jau tāpēc, ka mans cukursaturs Tev liekas ellīgi saistošāks par miljons citiem blogiem, kuros cilvēki raksta par kaut ko līdzīgu salīdzinoši tuvā "mazo mākslinieku" stilā, bet gan tāpēc, ka esi kaut kā saistīts ar manu dzīvi. Tas diezgan droši nozīmē, ka kaut kur tajā gaišajā, siltajā vietā, kur dzīvo mani "paldies", esmu par kaut ko pateicīga arī Tev.*

Kas ir Tavi svētku paldies?

*Ja vien tu neesi vienkārši random stalkeris vai viens no tiem robotiem, kas pielipis manam blogam un nemanāmi kačā statistiku un dara citas lietas, par kurām es neko negribu zināt. Tādā gadījumā nepaldies, un vispār es varbūt nemaz neesmu par Tevi tādā sajūsmā.

Mākslinieciski pārdabiska pauze

Trīs mēnešu bloga pauze ir beigusies, un esmu šeit, lai parunātos par dzīvi Zviedrijā un dotu solījumus, kurus centīšos pildīt godprātīgāk par "ja jūs gribat, es rakstīšu biežāk".

Ja es būtu intervējusi kādu no Latvijas (kas ir precīzi divi cilvēki Karlstadē, ieskaitot mani), filmas nosaukums varētu būt "Tfu Tfu Tfu", un savā ziņā es priecājos, ka nosaukumu tā vietā iedvesmoja vācu "Toi Toi Toi". Pēc VIA pieredzes šķiet neticami, ka pāris minūšu video varēju veidot vairākus mēnešus, tāpēc jau iepriekš piebildīšu, ka Jums tas varbūt šķitīs tikai mazs, parasts klipiņš, kad patiesībā tā bija brīnišķīga iespēja neatkarīgi, bet ar spirituālu "filmu guru" palīdzību lēnam iemācīties visu par īsfilmu veidošanu - sākot no idejas un beidzot ar prezentēšanu pirmizrādē. Kad esmu tik daudz runājusi riņķī un apkārt manai mini dokumentālajai filmai, droši vien varu Jums arī beidzot ļaut to apskatīties.

TOI TOI TOI from Elga Sīle on Vimeo. Drīzumā izveidošu arī latviešu subtitrus, jo gribu šo parādīt arī cilvēkiem ar ne tik attīstītu "Erasmus english" ausi. Pati pirmo nedēļu ļoti daudz izmantoju "smaidi, izliecies, ka saproti un saki mhm, jā" tā vietā, lai ceturto reizi pārprasītu, ko blakussēdošie vācieši man cenšas pavēstīt. (Aptuveni 70% Erasmus studentu Karlstadē ir no Vācijas, un tieši šiem studentiem, šķiet, ir visspēcīgākais akcents, kas nozīmē, ka pēc kāda laika tu esi spējīgs saprast arī angliski runājošu kartupeli, bet bez šīs maģiskās Erasmus skolas vari justies visai bezspēcīgs.)   Lai redzētu citus Doc.Mob! 2014 gada darbus, klikšķini šeit (un šeit, un šeit viens un 2) , bet, ja gribi nobaudīt dažus no animācijas kursa '14 gabaliem, ko man izdevās atrast interneta biezokņos, spied šo zilo pogu.
Tu droši vien tikai steigšus pārskrēji visam ierakstam līdz pat šai vietai, jo ellīgi gribēji uzzināt, ko es darīju visus pēdējos 3 mēnešus, kad ieturēju šo dziļi māksliniecisko pauzi? Kas gan es būtu par cilvēku, ja ļautu Tev ilgāk mocīties neziņā? Mana vieglas pakāpes Alcheimera atmiņa reducējusi visu šo laiku trīs-četros periodos, kurus vienlaikus var izmantot arī par attaisnojumiem dziļajam "Pilnīgi slepeni" klusuma brīdim. Viss sākās ar šķietami nebeidzamu tumsības periodu. Nezinu, vai vainīgs bija Maikls Renovs, kurš mana kursa teorijas daļai piešķīra jauku, tīru šķīstītavas efektu un rosināja tādas idejas kā sasiet sev rokas uz muguras un pieteikties kādā vietā uz nopietnas atpalicības testēšanu, vai arī tā bija pārāk liela deva vienatnes, bet septembra-oktobra nomāktība bija patiešām ļauna. Skumjas mijās ar absolūtu vakuuma un tukšuma sajūtu, it kā es būtu nevis šeit, bet lidinātos kaut kur kosmosā, tūkstošiem kilometru attālumā no tuvākā objekta (arī tad tikai asteroīda vai neapdzīvotas planētas), un mans ķermenis šeit būtu tikai čaula bez satura vai nozīmes palikt. Bija bailīgi, patiešām nelāgi, un tad tas beidzās. Tagad lielais, klusais un tumšais tukšums mani reizēm apciemo no rīta, bet es atsakos to uzklausīt kā vienīgo iespējamo sajūtu, saklāju gultu un mēģinu sākt dienu arī tad, ja viss liekas stulbs un dziļi bezjēdzīgs.   Nanovembris bija maģisks, un piepildīja mani ar gaismu, cerībām un apziņu, ka es varu vairāk nekā man šķita pirms tam. Šeit ir mans NaNoWriMo sertifikāts un laimīgā seja tai vakarā, kad pabeidzu savu Pirātiski Dumpiniecisko "Grāmatu" (to tā sauc tāpēc, ka tas nebija īsts romāns, bet vairāk kā patiešām interesantas dzīves autobiogrāfiskošana). Es uzrakstīju 50 tūkstošus vārdu, un tas mani (vismaz rakstīšanas laikā) atbrīvoja. Nekas nespēja mani pavisam uzveikt, jo es varēju to vēlāk pierakstīt kā daļu no mana visai trakā stāsta. Rakstīšana šķiet labākais līdzeklis pret naidpilnām iekšējām balsīm, kas cenšas tevi iznīcināt visos iespējamos veidos. Tu ļauj tām būt, un tās zaudē cīņassparu. 

Novembra draņķrakstīšanai (rakstīt tik daudz draņķa, kā nekad agrāk un pēc tam to paturēt) bija kaut kāds mistisks sociāli pozitīvs iespaids. "Pēdējais astoņkājis" pamodināja manī hiperaktīvu sociālu dzīvnieku un daudz jautras, interesantas komunikācijas, deju un jaunu kontaktu. Esmu samērā priecīga, ka izdevās izdzēst lielāko daļu šaušalīgo bilžu, ko cilvēki no šiem laikiem sabāzuši Feisbukā. Man nav ne jausmas, kāpēc kādam varētu šķist laba ideja likt izplūdušas plāceņsejas pārāk lielos sliktas kvalitātes albumos, bet varbūt tas palīdz kaut kādam sociālajam alibi ("ir man dzīve, ir, rekur viņa, nu, nevar īsti redzēt, bet tur viņa ir, ka es tev saku!").

Un tad nāca laiks, kad es salaulājos ar editēšanas istabas Maku tik ļoti, ka šobrīd šķiet pretdabiski nebūt tur katru vakaru un brīvo brīdi. Editēšana un vienkārša kopā būšana ar citiem cilvēkiem, kas dara to pašu, ir viens no jaukākajiem procesiem universa vēsturē, ja neskaita lēnu alus dzeršanu ar draugiem Valmiermuižā. Man nav nevienas fotogrāfijas no tā laika vai pat mūsu filmu pirmizrādes, vai no vispār jebkā, tāpēc Jums man būs vienkārši jātic, ka tas bija skaisti. 

Ļoti gribas uzrakstīt par vēl daudz ko - kādu mūziku rada un klausās zviedri, kāda vaļīgi mākslinieciska atmosfēra valda Karlstades pilsētvidē, cik labi smaržo Loftbergs Lila ražotne un atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, ko man uzdevāt iepriekš, un esmu apņēmusies to izdarīt vēl šogad, kaut kad pa vidu divu eksāmena eseju rakstīšanai. 

Ceru, ka Ziemassvētku trakums pret Jums ir labs, un tuvojas daudz gaiša, silta un dzirksteļojoša prieka.