Ja vien es ticētu karmai, nolīdzināšanai, grēku pildītām miljons dzīvēm, šis būtu tas brīdis, kad justu tādu nedaudz smeldzīgu smagumu atstājam manu nebeidzamo karmas stāstu. Nekad neticēju, ka jutīšu tik daudz līdzjūtības, sapratnes un mīlestības pret saviem vecākiem. Nebija ienācis prātā, ka es varu tā piedot un neturēt ļaunu prātu. Interesantākais ir tas, ka, lai arī mūsu saldi sīrupainajai filmai it kā ir pienākušas nosacītas beigas, neviens neslauka asariņu sēžot un lēni vērojot izdziestam dzīves drāmas ekrānu. Viss turpinās. Vienkārši tā. Vienas laimīgas beigas vēl nav visas laimīgas beigas. Laimīgas beigas nav ne slimības lapa, ne īpašs gadījums.
Tās vienkārši pavisam klusi notiek. Un man ļoti pietiek.
Viss, ko man šobrīd vajag, ir liels kartona gabals, krāsas un otas. Es gribu gleznojot parunāties ar Dievu. Es gribu pateikt paldies vienalga kam un dalīt smaidus kā svēto ūdeni nogurušajiem un neticīgajiem. Es tādus dalu tantēm, kuras runājas ar sevi, tantēm, kuras savā nodabā neticīgi māj tukšumam, random cilvēkiem pa savu lietaino ceļu uz Ausekļa ielas kojām. Liela, dzeltena aploksne, kurā iekšā tikai un vienīgi gaisma un neticīgs, neuzticīgs prieks viņu acīs. Bet man tikai gribas prieku sadalīt un izmest no rokām kā karstu kartupeli. Kā Tev liekas, kāpēc tā?
