piektdiena, 2012. gada 17. augusts
Nu pasaki taču kaut ko
Ar kaut ko mazu jau būtu jāsāk, bet par daudz tā kaut kā mazā. Piemēram, man ir mazi, zili šorti uz pakaramā, un es galīgi nezinu, ko ar viņiem darīt. Maza istaba Klusajā centrā. Maza alga un maz laika izdomāt, kā iegūt skaidrāku vīziju par dzīvi. Gribas atgriezties sen pazaudētā sākumpunktā, kur domas kā jāņogu sīrups mierīgi nosēdušās glāzes dibenā un ir skaidri atšķiramas no visa pārējā. Bet sākumpunkts ir pazudis ar galiem un jāņogas sēž krūmā ļoti tālu no visām pasaules glāzēm. Tā nu es vienkārši gaidu (?) septembri un ceru, ka visu atrisinās jaunas, nepierakstītas klades.
otrdiena, 2012. gada 7. augusts
Mans blogs aplipis ar vīrusu
Tu, visticamāk, aplipināties nevari, bet man kaut kāds dumjš vikings visu laiku maisās pa virsu. Ja kāds zina, kā tādu var dabūt un - vēl jo labāk - kā no tāda tikt vaļā, dodiet ziņu.
Pavisam drīz, kad būšu tā atvilkusi elpu, ka palagi sajauksies ar durvju kodiem, es uzrakstīšu pavisam garu bloga ierakstu par to, cik maģiski skaisti man iet. Līdz tam vēl mazliet jāpagaida un jāpaklausās Emilianu Torrini, kura tieši šobrīd dzied šitā:
"It shouldn't hurt me to be free,
That's what I really need to pull myself together.
But If it's so good being free,
Wont you mind telling me
Why I don't know what to do with myself
To pull myself together. "
Un man nav bail no rudens, jo tad es varēšu sākt gaidīt Ziemassvētkus. Ar labu nakti. ***
Abonēt:
Ziņas (Atom)