"Hard Candy"

Filma, par kuru pilnīgi noteikti nevar spriest "patīk"/"nepatīk" kategorijās. Filma, kuru droši vien neskatās izklaides pēc, vismaz ne tīšām. Filma, pēc kuras noskatīšanās prāts tiek ir kā atplēsts vairākām tēmām, kuras mēs labprāt atstātu ārpus savas dzīves robežām, vairākiem jautājumiem, kurus liek uzdot sev TIEŠI, kā uz papīra. Es teiktu, ka, pateicoties aktieru tēlojumam, darba askētismam un tam, ka īsti nevar just mārketinga un komercializācijas elpu filmā un tās treilerī, pedofilijas, žēlastības/nežēlastības, izmisuma un samaitātības aiz pievilcīgas ārienes tēmas, režisoram Deividam Sleidam ir izdevies atainot ticami un ievērojami.

Tīri emocionāli man "Hard candy" laikā iestājās diezgan pasmags "gā" efekts. Laikam par daudz jautājumu. Un, ja es kādu no tiem mēģinātu atbildēt šeit, tad tie noteikti savulgarizētos līdz riebumam.

Filmu vakars.

"Kad cilvēks iemīlas, tas ir īslaicīgs vājprāts.Mīlestība nogrand kā zemestrīce un tad pierimst. Kad tā ir pierimusi, jāpieņem lēmums. Tev jāizlemj, vai jūsu saknes ir tik cieši savijušās, ka dzīve vienam bez otra šķiet neiespējama, jo tāda ir mīlestība. Mīlestība nav vēlme ik brīdi kopoties, tā nav nomoda stundas naktī, iztēlojoties, kā viņš skūpsta katru tavu ķermeņa daļu. Pati mīlestība ir tas, kas paliek pāri, kad iemīlēšanās izdegusi.Neizklausās aizraujoši, vai ne? Taču tā ir." ("Kapteiņa Korelli mandolīna")

Šovakar, tā vietā, lai rakstītu par Ziemassvētku ēšanas tradīcijām dažādos Latvijas nostūros, izvēlējos sevi izklaidēt citādi. Vispirms filma "Remember me", tad "Vicky, Christina, Barcelona" un nobeigumā, manuprāt, pati vērtīgākā no šīm trim - "Kapteiņa Korelli mandolīna". Pirmā mani pārsteidza un aizkustināja tik ļoti, ka raudāju skaļā balsī (un tā nav lieta, kas ar mani atgadās bieži) un fascinēja ar māksliniecisko noformējumu, otrā lika man vēlēties sakravāt koferus un doties uz Spāniju (vai arī braukt, paņemot tikai sevi - un arī tikai to daļu, kas atbild par izdzīvošanu), trešā.. Nu trešā laikam ir no tām filmām, kas tevi spēj uzrunāt līdz kaulu smadzenēm, tā, ka tas ir par dziļu, lai aprakstītu. Pašlaik klausos ļoti labu spāņu mūziku un kārtējo reizi cenšos novilcināt laiku un aizmirst, ka aiz rīta priekškara stāv cita realitāte.

Pagaidām ir tikai šis- http://www.youtube.com/watch?v=BhnLd8s7p20 un vēl citas dziesmas, kuras ieteiktu noklausīties pilnīgi visiem, bez izņēmuma, no mana šī vakara filmu maratona otrās filmas. Labu nakti un labrīt.