Fāaak.

Kā šobrīd vajadzētu pirmo teikumu rakstam! Kaut ko dziļdomīgu, kas atver slūžas un tēmu vaļā kā vāti un ļauj ieskatīties, kādi audi slēpjas aiz ādas. Pirmsrakstīšanas nelabums jau ir, vēlme pēc nikotīna kāpj debesīs, bet vīzija kaut kur kavējas. Tāda sajūta, ka mans jaunais raksts balstās uz kaut kādām miglainām izjūtām un pāris intervijām - bet man nekad nav bijusi problēma iztikt arī ar daudz mazāk info, lai ko uztapinātu. Tad nu- ejam uz veikalu pēc cigaretēm un kolas, un sākam operāciju!

Hāi there

Ir nakts, man nāk miegs un gribas ēst un pīpēt. Kopumā tā ir laba bilance, jo ir vairāk lietu, kuras gribas nekā negribas, un tas nozīmē, ka esmu ārā no lielā āņa atpakaļ dzīvē. Varbūt būs pat kāds labs sapnis. :D

Vispār ienācu šeit, jo plānoju veikt savu lielo literatūras kritiķa spriedumu par Krēslas sāgu, bet sapratu, ka tam laikam esmu pārāk piekususi- es tomēr esmu izlasījusi jau veselus 3 ķieģeļus (no offence tomēr, zināmu iemeslu dēļ man tās grāmatas tiešām patika - ja neskaita pēdējo, jo man vēl aizvien ir nenormāli žēl Džeikoba). Vienīgais, ko pati sev par brīnumu varu pateikt jau tagad ir- es palieku pie Ērvinga. Savā lauciņā viņš tomēr, manuprāt, ir vismeistarīgākais un noteikti paliek mans mīļākais rakstnieks.

***

Tikko sāku rakstīt savu politikas referātu ar vārdiem, ka gribu kļūt par informētāku un ieinteresētāku pilsoni, bet mans iekšējais kalmārs jau pēc ievada ir aizslienājies līdz gultai un tikai tāpēc, ka man slinkums celties un kāpt otrajā stāvā (es guļu augšā :D ), es vēl sēžu te. Haļavas dievi, kur Jūs esat?

ledus un uguns

Bērnu un tikpat kā bērnu balsis traucē man koncentrēties. Tikko biju pasaules garākajā un hardcorīgākajā kontrastdušā ever. Bija sajūta, ka esmu kaut kas starp ledus sorbertu un karstām oglēm (ko Dažs Labs varbūt sauktu par elles ugunīm), ka manas domas atkal plūst tīri un skaidri, un esmu iztērējusi visu kopmītņu diennakts ūdens devu. Vēl es varbūt līdz bezsamaņai iztraucēju kāda pārīša cerības uz divvientulību, bet varbūt arī nē. Sanita teica, ka viņai tā sanācis veselas divas reizes. Katrā ziņā sekss kaut kur man blakus vairs neizraisa man vairāk emociju kā, piemēram, makaronu vārīšana virtuvē.

* * *

Hospitāļi tikko dziedāja tā - "es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie tevis, bet es gribu to iet, gribu to i-iet"-, bet es gribu iet iespējami visgarāko ceļu, varbūt pat divreiz. Īsākie ceļi patiesībā ir visai draņķīgi - tu tik ātri nonāc galapunktā, ka esi palaidis visu svarīgo garām, tai skaitā arī sevi pašu. Un tad atliek tikai kā stulbam tūristam nobildēties un braukt mājās.

* * *

"That was the last time I saw him, but I knew he was right. My whole life was nothing but a bunch of lies- lies to make people give me their money, lies to make people love me and lies to keep them from leaving me. And in the process I lost track of whom I was. How does the person, who does not exist go on existing? The answer is- he doesn't." /I love you, Phillip Morris/ No Džima Kerija mutes šis skanēja daudz patiesāk, kā es varētu iedomāties to pasakām jebkuru citu.

"I've always wanted to see Paris"

DH atkaro savu vietu manā topā ar jaunām asinīm, jaunām intrigām un neģēļiem tai pašā vecajā veidā. Es piekrītu Robinai, lai gan esmu jau redzējusi Parīzi. Bet redzēt Parīzi NE-kopā ar kādu, ko mīli, manuprāt, nemaz tā īsti neskaitās.

Klausos Morrisey- dziesmu, ko visi citi klausījās pagājušā gada pavasarī, it sevišķi Susurs, kurš tajā laikā droši vien dziedāja līdzi un domās parakstījās zem katra vārda. Un pareizi darīja.

Vēl stunda nomodā. Man it kā vēl ir pietiekami daudz laika, lai noskaņotu sevi labiem sapņiem. Tāpat kā katru nakti, un tāpat kā katru dienu. Bet no rītiem es tikai jūtu, ka neesmu sapņojusi neko, ko man gribētos atcerēties. Ar vakariem ir tāpat. So, I'm throwing my arms around Morrisey.. That's all.

JO?

Es vairs nejūtu aukstumu. Nimesils garšo pretīgi. Man nav ne jausmas, vai manā skapī ir kaut viens tīru zeķu pāris, bet man vienalga. Tādas, lūk, brīvdienas.