Ka Tev ir visas nepieciešamās sastāvdaļas, bet Tu nespēj pagatavot vakariņas? Vai Tev ir smagi par daudz sastāvdaļu, lai Tu spētu pagatavot kaut ko vienu konkrētu? Vai ka esi tik mežonīgi izsalcis, ka sapērcies kalnu ar ēdamo un beigās attopies, saēdies visādus sū***, bet tā arī nejūties paēdis? Ja Tev tā ir bijis, tad Tu zini, kā es šobrīd jūtos attiecībā uz rakstīšanu. Un ēst gatavošanu, protams. Katru dienu es piedzīvoju kaut ko jaunu, katru dienu kaut kas spēj mani aizkustināt vai satraukt, vai iepriecināt, vai saviļņot līdz kaulu smadzenēm tā, ka es jūtos kā pāri plūstošs kauss vai sieviete stāvoklī. Katru dienu es saprotu kādu gabaliņu no tā, kas ar mani ir noticis agrāk. Katru dienu, apmēram ap zobu mazgāšanas vai pēdējās vakara cigaretes laiku es sāku dzirdēt savā galvā grāmatas fragmentu, skaistu rindkopu tajā klusajā, piesmakušajā teicēja balsī, kādas parasti ir filmās. Bet no tā visa, no tik daudz pilnīgi NEKAS nesanāk. Pārāk daudz pat lai pierakstītu to, kā spīd saule, kad es no rītiem eju uz darbu. Vai kā tā riet, kad es nāku atpakaļ. Vai cik skaisti man tas liekas, cik bagāta ir sajūta tādos brīžos vienkārši būt.
Man agrāk bija tāda teorija, ka ir tikai divu veidu cilvēki- tie, kuri raksta grāmatas un tie, kuri jau tajās dzīvo, tāpēc neko nevar pierakstīt. Esmu novērojusi, ka cilvēki ar visinteresantākajām dzīvēm un lielāko + lādiņu parasti pat nesaprot, cik viņu dzīves ir interesantas un nevar par sevi apkopot vienu saliktu teikumu, kur nu vēl kaut ko uzrakstīt, tāpēc man liekas, ka abi varianti vienuviet ir muzeju cienīgs retums. Tas, kas notiek ar mani tagad, to tikai apstiprina. Jo vairāk es dzīvoju, jo mazāk es saprotu, jo mazāk varu pierakstīt. Esmu iekāpusi vākos un pat nezinu, ar kādu žanru man ir darīšana. Un es gribētu tikai vienu tādu pelēku dienu, kurā līst lietus, ir pilnīgs klusums, putekļi ir vispirms nosēdušies un tad nomazgāti un es atkal varu rakstīt tā kā agrāk.
