Prokrastinācija un svarīgas ziņas

Man šķiet, ka tās bija 20 minūtes pēc basketbola bumbām, sviedriem un vēl kaut kā nejaukāka smaržojošajā sporta zālē, kur es pirmo reizi pa īstam dabūju trenēt savus apņemšanās muskuļus. Man bija baigi svarīgi ne tikai izturēt tās 20 minūtes, bet noskriet labi daudz apļus. Cilvēki skolās ātri tiek sabāzti "labi", "slikti", "stilīgi", "nestilīgi", "dīvaini" un citās kastēs, un man bieži bija sajūta, ka, pat zinot, kura kaste Tu esi, vari tikt iestūķēts citā, jo IZSKATĀS, ka tajā iederies. Tāpēc es ļoti centos IZSKATĪTIES pēc iespējas vairāk pareizajās kastēs un skrienot mēģināju trenēt savu iekšējo dārzeni cīņai.

Stuart Anthony's "Run For Your Life"

Tā nu sākumā apņemšanās bija skriet 5 dziesmas. Tad "vēl tikai vienu", "pabeigt apli", tikai šo vienu un tad.., TAD, "ja tu vairs nevarēsi izturēt, varēsi uz brīdi noslēpties aiz matračiem". Kad nekas vairs nedarbojās, lai es nepamirtu uz vēsās grīdas, visbeidzot sāku domāt ļaunākos iespējamos scenārijus, no kuriem izkļūt varētu tikai noskrienot 20 minūtes pēc iespējas ātrāk. Ļaunie zeļļi man nedarītu zināmu, cik ātri ir gana, lai neiemestu visus manus mīļos tumšā, briesmu pilnā bunkurā, tāpēc vienīgā iespēja viņus izglābt būtu darīt labāko, ko varu. Tas ļāva izturēt par spīti asiņu garšai mutē un pūkainiem "padodies" saucieniem galvā.

Šodien, kad rakstu apmēram mēnesi iekavētu darbu, tas gan vairs nepalīdz. Esmu apņēmusies apņemties apņemties daudz labāk, bet uzdevums ir tik garlaicīgs, ka atliek vienīgi cerēt, ka nekad nekas tāds vairs nebūs jādara. 

Ņemot vērā pļāpīgumu cerīgi priecīgos brīžos, varbūt šo dzirdēji pirms pati biju droša, un tomēr, atliekot jau sen atlikto darbu mazliet sānis, vēlos padalīties kāda jēdzīga darba izdarīšanas rezultātos. Šodien es saņēmu vēstuli. Patiesībā es to nemaz negaidīju un domāju, ka būs jādzīvo šaubās vēl mazliet ilgāk.Viss, ko es varēju izdarīt, lai pieteiktos studijām Karlstadē, nu ir izdarīts un apstiprināts, ievadot mani nākamajā uz astes sēdēšanas posmā. 

Pēc "admission" un "eligibility" atkārtotas iečekošanas secināju, ka neizskatās tik cerīgi, kāda ir sajūta. Un tomēr, nenoliedzot lūgšanu, labu domu un citu universa ietekmēšanas paņēmienu svarīgumu, šķiet, ka viss būs kārtībā. Man ir ļoti labas atzīmes, (manuprāt), laba motivācijas vēstule un mūsu Erasmus koordinatore teica ,"ka ar Karlstadi iepriekš nekādu problēmu nav bijis". Tāpēc man šī bija "JĀ, TU BRAUKSI UZ KARLSTADI!" vēstule.

Karlstade, augusta beigas līdz jūnija sākums. Es - pavisam viena jauna okeāna vidū. Varbūt pat pirmā lidmašīna un dokumentālās filmas. Gribas lēkāt gan no prieka, gan bailēm, gan vēlmes tikt projām no datora, kurā mani vēl aizvien gaida nekad nepabeidzamais skolas darbs.

    

 

           "Thomas Leth Olsen/ Creative Commons FlickR" foto                       Slepeni ļoti nozīmīga ilustrācija

                                                                                                                         no Karlstades kursu saraksta :)

Ja Tu man tagad jautātu, vai esmu laimīga, es teiktu, ka jā. Eju "labāk" virzienā no gandrīz labi.