The best of the Doctor

Man nav ne jausmas, kāpēc, bet pēc GP pabeigšanas vairs nav ne mazākās vēlmes iet gulēt vai darīt kaut ko no produktīvo aktivitāšu saraksta. Tāpēc izdomāju Tevi iepazīstināt ar pāris ļoti labām manas dzīves stundām, kuras lieliskas padarīja cilvēki, kuriem smadzeņu vietā ir brīnišķīgi skaists kosmoss un, protams, Doktors. Tavā rīcībā ir pārdesmit minūšu labāko iepazīšanās gabaliņu ar Doktoru, Eimiju un Vincentu van Gogu "Whoviāņu" pasaulē.

Crappy ieraksts par studenta stresu, ko izlasot automātiski iegūsti mana personīgā varoņa un, iespējams, arī galīga bezģeļņika dubulto zvaigzni

Jau kādu laiku mēģinu nerakstīt parastus "kā man iet" crappy ierakstus, jo laikam kaut kad šogad atklāju, ka pat mani pašu neinteresē pāris atklātas slepenās dienas grāmatas. Bet ir 5:20, 6:45 man jāiziet uz autobusu, kas aizvedīs mani uz otru autobusu, kas aizvedīs mani uz GP prezentāciju, kas aizvedīs mani.... jā, šito mēs vēl nezinām!

Tieši tāpēc pat nemēģināju aiziet gulēt, ar slapjiem, smaržīgiem matiem un savu otro mīļāko radošo nekārtību mugurā sēžu un domāju par naudu, karjeru, laimi un savu pilnīgi ačgārni pretrunīgo dabu - gribēt pilnīgi absolūtu mieru meža vidū un vienlaicīgi tiekties pēc katra izaicinājuma un baiļu robežas, kas vispār ar pirkstiem ir aizskarama.

Mans laba studenta stress mēnesi no vietas laupīja ēstgribu, diezgan sālītā veidā sabojāja veselību, jau pusotru mēnesi vai nu anulē miega iespējamību vai padara manas naktis bezjēdzīga bezmiega pildītas, palīdzēja man nokavēt apmēram septiņu mīlētu cilvēku izlaidumus, mammas dzimšanas dienu, citu cilvēku jubilejas, traucē koncentrēties (atzīšos, ka jau kādu nedēļu nelasu ziņas, jo nespēju sagremot pat rindkopu), un liek man domāt par to, vai tādā gandrīz vardarbīgā ceļā gūtiem panākumiem ir vērtība? Un, ja ir, tad kam? Man? Ideālajam "es"? 

Atlieku šos un vēl daudzus citus jautājumus uz laiku, kad būšu gana gudra, lai atbildētu. Nedaudz baidos, ka tādas gudrības nemaz nav, bet atlieku vienalga. Nebūtu lasījusi tik daudz grāmatu ar pretējām ideoloģiskajām nostādnēm (budisms, bagātie un nabagie tēti, visādas neierobežotās iespējas un noslēpumi, un karma), man nebūtu ienācis prātā gribēt justies labāk kā tagad un iztēloties tik daudz citus variantus. Šķiet, nākamos trīs gadus cīnīšos par kaut ko vienu, bet aiz priekškara plānošu savus mierīgos kaķus, ģimeni, māju meža vidū un pievērsīšos psihoanalītiskajai literatūrai, lai saprastu, kāpēc tā.

5:41 kafija un mājnieku miega klusums, esmu aizmirsusi visas domas, kuras centos noķert, atceros tikai to, cik ļoti māsas izmainās, kamēr paspēju izbrīvēt laiku, lai viņas ieraudzītu. Cik daudz dzejoļus saraksta Mijau. Cik daudz karstasinīgus piedzīvojumus pieredz Elīna un cik piesmakuši aprautus rājienus visādi nejēgas dabū no Beātes. Cik smaržīgas lineļļas jaunajos priekšnama dēļos iekrāso brālis. Cik daudz salsas nodarbību un ballīšu novada Ainārs. Cik maz kurpju, ausu un vienkāršas, tīras klātbūtnes nodeldēšanas es piedzīvoju kopā ar viņiem, "saulainā dienā vingrinoties spēlēt klavieres, kamēr citi bērni ārā spēlē bumbu".

Un vienīgā iespēja ir būt gudrākam par saulaino dienu, neiespējamam, aiz ausīm velkot bumbotājus ārā naktīs un maksimāli labi izlietot ziedotos spēles mirkļus, lai tiešām to klavierspēli, kam jau sen aizmirsta kaut kur mētājas nozīme, iemācītos patiešām labi. 

Ir 5:56. Man sāk gribēties gulēt. Nav svarīgi, jo pēc 45 minūtēm izeju no mājas, 3 stundām aizstāvu gada projektu, 10 - peldos tuvākajā ūdenstilpnē, bet 12 stundām - varbūt beidzot viegli aizmiegu.

6:00 - ja Tu esi šo izlasījis, es nesaprotu jau divus cilvēkus, kam darīšana ar šo ierakstu. 

6:06 - Tikko sapratu, ka pirmais gads beigsies pēc 3-8 stundām. Jūtos reizē priecīga un kaut kā nē, un kaut kā labrīt un uz redzēšanos.

22:36, 28.06.2013. Gada projektā dabūju 8. Gads ir beidzies labi.