Praksi "Ir" mēs ar Loti ieguvām, manuprāt, divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadītajā Žurnālistikas tehniku kursā mūsu darbi atradās labajā kaudzītē un tāpēc, ka nejaušība. Aizgājām tāpat vien parunāties par to, ka vairums no uzrunātajiem iespējamajiem prakses vadītājiem ir noraidoši, un pieņēmām pasniedzējas piedāvājumu praksēties "Ir". Man personīgi piedāvājuma brīdī sastinga un apsarmoja aste - "Ir" ir liela un vērtīga iespēja un tikpat liela atbildība, no kuras man, protams, bija bail.
Iztēles ainas par pirmajām prakses dienām bija apokaliptiski krāšņas - visi ir pārcilvēciski gudri, neiedomājami kritiski un visu laiku kliedz uz mani, ka esmu stulba. Es vienmēr iztēlojos briesmīgāko - kad es vienreiz devos pārgājienā viena, biju diezgan droša, ka man kāds uzbruks ar nazi jau pirmajās minūtēs uz ceļa, bet tā vietā superjauka sieviete mani aizveda līdz galapunktam vienkārši tāpat vien, bet atpakaļceļā kāds vecs vīriņš man izmaksāja autobusa biļeti arī bez prasīšanas tāpēc, ka viņu laikam sūtīja Dievs (man šķiet, ka es biju totāli sausā un biju plānojusi iet pa "slepkavu ceļu" ar kājām atpakaļ).
Kolorītākie tēli nakts murgos pirms prakses bija Ušakovs, ko man liek intervēt pirmajās divās redakcijā pavadītajās minūtēs, Nellija Ločmele un Māra Miķelsone, kas, ieņēmušas pozīcijas skatienam man pār plecu, vienlaicīgi bija pamanījušās skulpturāli sakniebt lūpas dziļā riebumā pat pret manu auru, es - valodu raustoša, nosvīdusi, atkal smēķējoša, bezmiega un nelabuma izmocīta tuvu nāvei un vēl daudz sarkanas krāsas un skaļuma visapkārt.
Protams, ka nekas tāds īstenībā nenotika. Cilvēki redakcijā ir jauki, pieklājīgi, bet var pateikt, ja kaut kas nav pareizi. Dod mums daudz darba un daudz iespēju attīstīties. Savās svīstošo baiļu ainās nekad nebūtu to iedomājusies, bet "Ir" redakcijā cilvēki daudz smaida, ir gaišs un mājīgs, un tikai vēl nedaudz pierodot jutīšos tur pilnīgi brīvi.
Patiesībā vēl vakar jutos tik paralizēta no bailēm, ka nespēju sevi redzēt dziļāk praksē, kur nu vēl pabeidzot to. Bremzējos uz zvanīšanu cilvēkiem, savas balss izmantošanu, piemēram, atbildēšanai uz vienkāršiem jautājumiem ("kurš vāka makets tev liekas labāks?"), iniciatīvas izrādīšanu un tamlīdzīgi. Sapratu par sevi tik daudz, ka vienai dienai tas liekas neticami - ka tikšana vaļā no kautrības, mazvērtības kompleksiem un tieksmes būt nepamanāmai žurnālistikas pasaulē man būtu gandrīz taustāma problēma, no kuras jātiek vaļā bez variantiem. Neticība sev un bēgšanas reakcija uz bailēm vienkārši nav apsverama! Un bez atkāpšanās ceļa ir vieglāk sākt vingrināt savus nekad neizmantotos pašapziņas muskuļus.
Pirmajā dienā uzsūcu tik daudz informācijas, līdz sāka griezties galva - par Gunāru Astru, Re:Baltica pētījumiem, Saeimas un VID komisijām, Daugavas Vanagiem un to, ka arī ļoti lielas neatlaidības gadījumā var nedabūt rokā vajadzīgos cilvēkus.
Šodien (tas ir - nu jau vakar) bija krietni vairāk darba. Atvieglota secināju, ka varbūt netikšu vaļā no gļēvuma uzreiz, bet maziem solīšiem, apņēmīgi strādājot ar sevi. No paša rīta bijām Saeimas komisijas sēdē, zibens ātrumā uzrakstīju savu pirmo rakstu par to, aptaujājām 20 cilvēkus Rīgas ielās nākamajam "Ir nauda" izdevumam, veicām cenu monitoringu Rīgas veikalos un saplānojām došanos rītdienas darbos.
Galu galā varu teikt, ka man, protams, vēl aizvien ir bail dot sev obligācijas par to, ka turpmākās piecas nedēļas un piecas dienas viss būs tikpat normāli kā līdz šim, BET es jūtos lepna, ka varu sevī diedzēt lielumu ar šīs nenoliedzami kvalitatīvās un darbietilpīgās prakses palīdzību un pateicīga par to, ka neatkarīgi no tā, ko izdomāšu darīt nākotnē, šis lēmums būs ļoti labi pamatots reālā pieredzē. Pēc prakses droši vien pievienošos savam kursa biedram Normundam, visām dzīves potenciālajām briesmām sakot "tak ČILL!"
