Lietas, ko man, visticamāk, atnesīs septembris

• augstskolu                                                  Lietas, ko es gribētu, lai man atnes septembris:
• kojas                                                         *atvasaru

• mazākus rēķinus                                         *vienpatību

• daudz jaunu cilvēku                                    *ūdensnecaurlaidīgus apavus
• maz laika                                                    *laiku, kad daudz lasīt to, ko pati gribu
• maz naudas                                                *atgriešanos no wild ceļojuma
• daudz zināšanu                                           *simbolisku aldziņu par rakstiem
• braukāšanu autobusā līdz nelabumam          *maģisko jaunumu sajūtu
• pavisam maz miega                                     *vēlmi un idejas vēlreiz pamēģināt nano, tikai jautri
• pamatīgu stresa devu                                  *trīs rozā vienradžus
• roltonus                                                

Vārdu sakot, vasara vēl pat nav pienākusi, bet man jau ir lietainas aizdomas par rudeni. Divu nedēļu atvaļinājums ir cilvēciska aplaupīšana. UN man nāk miegs, bet slinkums iet gulēt.

                                                                          

hello city

Vasara Cēsīs ir brīnišķīgākais, kas var notikt ar cilvēku. Esmu saplūdusi ar vakariem uz balkona, kafiju, cigaretēm, Evijas mūziku (šobrīd- Mazzy star-Cry, Cry- un man patīk), agriem rītiem, darbu trakākajā iestādījumā, ko te vispār var atrast..

Un, ja kas, es palieku Latvijā. Lai uztaisītu lielo tīrīsanu un (r)evolūciju gandrīz lielpilsētā, iemācītos spēlēt ģitāru, uzgleznotu pāris superabstraktus blāķus ar krāsām un to visu iemūžinātu ar ziepjutraukiem, paralēli sagudrojot jēgu tam, kas sanācis.  Ja zenits mani nebūs pilnīgi apčakarējis, daļu manas vasaras drīz varēs redzēt te. Bet rudenī Jūs nāksiet uz manu zilo istabu ciemos, un es zibināšu zibspuldzi, kamēr Jūs dzersiet kafiju.

Ir 24. jūnijs un ziņu no Čehijas vēl aizvien nav. Un man tāpat kā Gabijai vajag "the next big thing" plānu . Pagaidām plāns izbeidzas līdz ar pirmo septembri, un pirmā sarkanā kļavas lapa jau tagad man uzdzen nelabumu.

Jauna ziņa

Tikko pabeidzu lasīt "Pūķa ķērāju" un piesmēju savas iespējas smuki nokārtot rītdienas eksāmenu priekšmetā, kura nosaukums ir pārāk garš, lai es neaizmigtu jau to rakstot.  "Tūkstoš sauļu mirdzums" muguriņa un daudzās atsauksmes, kas kā odi bija jāatgaiņā, līdz varēja tikt līdz Afganistānas putekļainajam gaisam, meloja. Neviena no grāmatām nav labāka par otru. Vienkārši otrajā, iespējams, pēc pasūtījuma, ir vairāk melodrāmas un cukura. Bet pirmā liekas īstāka, kailāka, ticamāka. Enīvei - es iesaku H. Hoseīnī visiem, kam gribas iziet ārā pastaigāties, ieelpot un vienkārši novērtēt to, ka esi dzīvs, vesels, un nevari vien izvēlēties, ko gribi darīt ar savu dzīvi. Kā rūgtas zāles. Kā pārāk atklātu filmu par karu. Kā pasaku no bērnu dienām bez laimīgām beigām, bez beigām vispār un bez taisnības-jo nekur nav rakstīts, ka tādai jābūt.

Jo kamēr pie mums tramvajos brauc sievietes, kas sit, rausta un kliedz uz saviem bērniem, lādējot savu nelaimīgo likteni,  veseli cilvēki ubago naudu, bet citi - tūkstošiem citu - žēlojas par to, kā mums nav paveicies, piedzimstot šeit, ēdot siltas vakariņas kopā ar ģimeni vai draugiem savās mājās, ir cilvēki, kam nepieder pat sava saraustītā elpa un kailā miesa, mute, kurā trūkst zobu, mājas un cieņa pret savu dzīvību, bet kas to visu klusu, ar cieņu, pat pateicīgi pacieš.

dzin dzinn

Cik bieži Tev sanāk redzēt, tiešām REDZĒT māju, kurā dzīvo jau ilgu laiku, ielas, pa kurām nodeldēti neskaitāmi kurpju pāri un spilvenus, kas..., nu, kas vienkārši dara visu to, kas labam spilvenam pienākas?

Man pēdējā laikā bija sajūta, ka pasaulei samazināts kontrasts, gluži kā power point prezentācijas fonam, un nekā neizdevās to visu ieraudzīt. Iemīlēt. Patiešām saskatīt un sajust. Bet šodien notika tāda lieta, ka mēs ar Agitu aizbraucām uz Alfu un nopirkām viņai lielu, melnu koferi un noskatījām pāris labus variantus arī man, un tas koferis bija tik liels, ka pienāca ilgi gaidītais klikšķis. Atgriezās kontrasts. Es pirmo reizi tā pa īstam ieraudzīju savu māju, un man tā liekas jauka. Sapratu, cik silti ir tā, kā ir. Cik viss liekas pierasts un pūkains, kad priekšā tik daudz jaunu, traku piedzīvojumu. Man vēderā tagad dzīvo pāris zemesbites un viens taurenis. Pajautā man septembrī un es Tev nosaukšu zoodārzu, bet cerams, ka ne reptiļu māju.

pēdējā diena

Interesanti zināt, ko lai dara tad, ja guļot ejot (respektīvi - tagad) gaisma bliež acīs pat caur aizkariem? Un vēnās neriņķo alkahols, kas palīdzētu to faktu vismaz kaut kā ignorēt. Mans oversized semestra darbs nudien nav nekāda ballīte - neviens tik ilgi nevarētu izturēt tādu ballīšu režīmu. vai arī varētu. varēs.. PĒC semestra darba.