Lapas

svētdiena, 2011. gada 27. marts

pa-paramericano

Man ir jauna sistēma- vakarā pierakstīt, ko esmu paveikusi pa dienu. Parasti, ja dienai ir plāns vai darāmo darbu saraksts, vienmēr sanāk kaut ko (vai DAUDZ KO :D )nepadarīt, un tad ir tāda mazliet škrobīga sajūta, tāpēc jaunā kārtība darbojas ideāli- plānotā vietā vienmēr sanāk sadarīt ko citu interesantāku.

Un tātad šodiena ir tāda, ka es:

  • Pavadīju Zemes stundu sveču gaismā ar baltiem zemeņu burbuļiem un superīgu acu masku no Taigera. Rarr.
  • Kļuvu par EHR princesi un novilku pāris ļoti pozitīvas dziesmas. Atliek vienīgi izlūgties, lai mans telefons ņem pretī faila formātu!
  • Aizsūtīju mammai daudz smuku bilžu, no kā iedvesmoties jaunu drēbju šūšanai.
  • Biju megaekstraūberapzinīga un izpildīju kādus trīs ar skolu saistītus darbus!!!! Varbūt uz šito varētu norakstīt pēdējo dienu šokolādes kalnus?
  • Pārgriezu pulksteni- pārgriez arī Tu :)
  • Notīrīju logus un gandrīz izcepos saulītē, to darot.
  • Ja Tu vēl lasi, tad cepums Tev par pacietību smukas bildes veidolā-8)

sestdiena, 2011. gada 19. marts

JAUNIE DZEJNIEKI UN RAKSTNIEKI

Kāpēc tik daudz bērnu un jauniešu raksta dzeju, stāstus un sapņo kļūt par jaunajiem rakstniekiem?

«Es rakstu, jo man liekas, ka kāds manī klausās, ka man beidzot ir iespēja izteikties tieši tā, kā es vēlos, un neviens nevar man aizbāzt muti, tikai es pati vai mans kauns no domām, kas galvā skan tik skaisti, bet, piedzimstot uz papīra, izkropļojas līdz nepazīšanai.» Tā savu vēlmi rakstīt pamato Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes studente Elīna Rudzīte.

Kāpēc tik daudz citu jauniešu un bērnu raksta dzeju, stāstus, blogus un dalās savās sajūtās interneta vidē (un ne tikai!), centos noskaidrot, jautājot tieši jaunajiem dzejniekiem un rakstniekiem, kurus varam sastapt interneta domubiedru grupās, blogos, forumos vai tepat ap stūri- jaunāko māsu, brāļu, draugu vai bērnu dienasgrāmatās, skolas sacerējumos un nebeidzamos fantāzijas lidojumos – ja vien kāds ir gatavs klausīties.

Kāpēc bērni un jaunieši raksta?
Jauniešu viedoklis

Viens no svarīgākajiem iemesliem rakstīt pilnīgi noteikti ir sajūtas, kurās jauniešiem ir svarīgi dalīties un pašiem izbaudīt vismaz savā darbā, jo «sajūtas ir pamats – uz tām balstās viss – gan karš, gan mīlestība, gan nodevība, gan dzīvība un pat nāve» (M. Kubulnieks), turklāt nozīme ir arī spējai «dalīties savos pārdzīvojumos par visu skaisto ar citiem» (M. Munkss) un, protams, mīlestībai kā šī skaistuma radošajam dzinējspēkam.

Izteikt savas domas un viedokli ir tikpat nozīmīgi kā paust sajūtas. Tādā veidā jaunie dzejnieki un rakstnieki gan pašapliecinās, gan uzzina citu domas par pasauli, gan arī atbrīvo savu prātu, it kā izlādējas uz papīra. «Norakstīt nost» – vārdu salikums, ko minēja vairums jauniešu, cenšoties izskaidrot vajadzību rakstīt Ir jau arī daudz vairāk iespēju diskutēt un izteikties nekā agrāk – personīgajos blogos, kuri nu jau ir lielākajai daļai jauniešu un interneta lietotāju, domubiedru grupās par jebkuru tēmu, kā arī jebkurā interneta ziņu portālā, kurā iespējams izteikt savus komentārus.

Vēl, protams, rakstīšana vienkārši var palīdzēt kliedēt garlaicību, justies īpašam, ar kaut ko identificēties, un piedzīvot ko neparastu vai nereālu.

Starp citu, iesaku laiku pa laikam joka pēc ierakstīt sava bērna vārdu interneta meklētājā Google.lv – būs interesanti!

Pašterapija ar potenciālu
Domās dalās dzejnieks Kārlis Vērdiņš

«Vairākus gadus vērtējot jauniešu dzejoļus, kas iesūtīti dažādiem konkursiem, esmu pārliecinājies, ka vairumam rakstīšana nozīmē veidu, kā attēlot savu dvēseles stāvokli, norakstīt no sirsniņas savas problēmas, tātad sava veida pašterapiju. Kad pusaudžu maksimālisms ir aiz muguras, parasti izbeidzas vēlme rakstīt. Tikai nedaudzi jaunieši cenšas veidot savus darbus tā, lai tiem būtu arī kāda estētiska, ne tikai terapeitiska vērtība. No šiem jauniešiem tad arī izaug jaunie dzejnieki.»

Dzirdīgu ausu meklējumi un radošie atradumi
Viedokli izsaka dzejniece un rakstniece Ieva Samauska

«Rakstīt nozīmē izteikt savas domas, jūtas, pārdzīvojumus, to, kas svarīgs, sāpīgs, ar ko gribas dalīties. Man liekas, nereti tie ir teikumi, ko labprāt dzirdētu... mūsu tuvie cilvēki, tikai mēs neesam tik droši un atvērti, lai tos viņiem pasacītu. Tad papīrs ir pirmais, kas to visu dzird. Papīrs (jeb dators) kļūst par sava veida sarunu biedru, kurš tiešām ir gatavs klausīties un pacieš visu.

No otras puses, šī teksta radīšana ir līdzvērtīga sevis izzināšanai, tā ir tāda meklēšana un ceļā būšana – kad vārds izaicina, gribas tam pietuvoties, gribas to atklāt, kad rakstīšana kļūst kas vairāk par «psihoterapijas seansu»»

Ieteikumi vecākiem

Kad laiks aizvien straujāk traucas uz priekšu, bet pienākumu nepaliek mazāk, ir labi, ja bērnam atrodas vēl kāda vieta, kur paust savas domas. Tam lieliski kalpo internets – tikai vai mēs gribam, lai tas ir mūsu bērnu vienīgais klausītājs un padomdevējs? Visticamāk, ka nē. Tāpēc ir labi būt savu tuvāko cilvēku klausītājam numur viens.

Ja Jūsu bērns raksta dzeju, stāstus vai dienasgrāmatu, izrādiet patiesu interesi par tiem! Pat tad, ja bērns negribēs dalīties, Jūsu atbalsts un interese tikai palīdzēs bērnam kļūt drosmīgākam un pašapzinīgākam. Ja lasiet bērna daiļradi, esiet godīgi un atklāti, taču saudzīgi, izsakot savu viedokli par to.

Esiet radoši un palīdziet bērnam izpausties! Variet mēģināt visi kopā uzrakstīt paši savu pasaku, parādīt saviem bērniem savus jaunības dienas dzejoļus (ja tādi ir), spēlēt vārdu spēles vai pat veidot savu personīgo ģimenes blogu ar fotogrāfijām!

Vēlot veiksmi,
Elga Sīle

Informācijas avoti

Jautājumu «Kāpēc tu raksti?» man palīdzēja noskaidrot portāla Draugiem.lv domubiedru grupas «Rakstnieki? Nē. Bet rakstām.» bierdi:
Literāti:
  • Kārlis Vērdiņš,
  • Ieva Samauska,

 kā arī mana mazā māsa Lauma Sīle un draudzene – Elīna Rudzīte.

svētdiena, 2011. gada 6. marts

Es esmu secinājumu karaliene. Un reizēm arī deju grīdas karaliene. Un es gribu zilu metāla gultu - tādā krāsā, kā izšķīlušos strazdulēnu olas, tikai bez punktiņiem. Ā, es atcerējos, ka vēl es esmu "es tevi mīlu karaliene" pret cilvēkiem, kuri atbilst kategorijai. Esi arī Tu. Ar labu nakti un labrīt. ;)

sestdiena, 2011. gada 5. marts

Kas jauns Stabu ielā?

Uzliku dumu fona bildi. Tas ir mans šīsdienas svarīgākais lēmums. Un dzīvoju pirms trīs gadiem, divām iepriekšējām dienām un pēc pāris mēnešiem - tikai ne šodien. Arī tādas dienas notiek. Tā nu es vienkārši pavadu vakaru apmēram tā, kā attēlots bildē.
 And just for the record- tas nav nekāds kāsis! :)

ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris

Pilkas dāmas

Šodien redzēju divas pazīstamas meitenes pusplikas, aizvakar vēl kādas divas, kkad agrāk bija viena, kas mani patiesi šokēja un tad vēl manas kursa biedrenes stāsts par Kuldīgas vietējo pornofilmu www.socialnetwork.lv, kuru pēc stāstītā es tiešām negribu atstāt Agitas datora vēsturē. Interesantākais, ka visām šīm "erotiskajām" fotogrāfijām uzdūros vai nu nejauši vai- vēl jautrāk - pēc tam, kad pats cilvēks ielicis to visu draugos. Kas notiek?  Kopš kura laika kailums ir tavas sociālās reklāmas kampaņas sastāvdaļa? Un kam paliek intimitāte? Arvīdam otrā tuneļa galā? Var jau būt, ka es pārvēršos par pensi, bet man tiešām liekas, ka ir lietas, notikumi, pieredze, kam vajadzētu palikt īpašām. Kaut vai tāpēc, ka internetu izmanto arī tava mamma, darba devējs, topošais/esošais draugs un kādreiz izmantos arī tavi bērni.

Vispār visa šī kailuma lieta lika man aizdomāties par to, cik bieži internetā parādās informācija, kuru vajadzētu dzirdēt mums tuviem cilvēkiem, bet kuru laikam vieglāk vienkārši izmest interneta bezgalībā, cerot, ka to atradīs īstās acis, tajā pašā laikā cilvēkiem savā dzīvē reizēm atvēlot tikai ikdienas putekļus- rīt tie jau būs citi, bet vienlaicīgi tie paši.

So, šis ieraksts izcelsies ar to, ka tam būs ieteikumi kaut vai tikai smadzeņu apgriešanai uz otra sāna un snaušanai tālāk - ja tiešām gribas - uztaisi elegantu kailfoto, ar kuru lepojies, un parādi to cilvēkiem, kuri Tev ir īpaši un kuriem gribi palielīties ar savu daiļumu! Vai arī paturi slepenajiem failiem. Vai pieliec pie sienas savā guļamistabā, līdzīgi kā Samanta no "Sex and the city". Tas būs reizē seksīgi, avantūristiski, bet paliks īpaši. Tālāk. Ja Tevī ir daudz dranķību, raksti dienasgrāmatu! Tas ir - īstu, nevis virtuālu. Nopērc lētu piezīmju bloku, izraksti ārā mēslus, sāpes, kaunu un mulsumu, ierocies sevī un es varu diezgan droši garantēt, ka agri vai vēlu caur visām tām dranķībām atklāsi dimantu raktuves. Sevī. Tik vienkārši. Galvenais būt atklātam līdz riebumam. Es pārbaudīju - darbojas ideāli. Man liekas, ka kaut kas tāds var aizstāt psihoterapiju plus paliek mazāk jēlvielas ārpasaulei, kas interpretēs pa savam to, ko nemaz nevajag interpretēt. Vai man ir vēl ieteikumi? Jā, ja Tu esi mans lejasstāva kaimiņš, kurš mīl basus un skaļu diskutēšanu nakts vidū par reliģiju. Ja nē, tad vienkārši ar labu nakti.

otrdiena, 2011. gada 25. janvāris

>>>

"un man pietiktu ar kādu mīlas stāstu
     lai ķēdes uz manām rokām
        pārtaptu rotās" /Māris Cinītis/