Ļoti vecs prologs "Beatrises pēdējai ledenei"

Bija paredzēts viņu iemidzināt 7. jūlija pēcpusdienā. Mēs abas bijām drošas (tas ir - viņa bija droša, bet es drošības pēc piekritu), ka Beatrise jau kļuvusi pārāk veca dzīvošanai un ar viņu jau sen vairs nav interesanti. Mēs - tas ir Liāna, mana pārāk lielā kaimiņiene, lai būtu īsta draudzene, un es - Gerda. Viņai bija jau trīspadsmit, un viņa zināja šo to no lielo cilvēku pasaules, bet man tikai seši, tāpēc es uzticējos tam, ko saka Liāna un lieki galvu nelauzīju, lai gan pakrūtē kņudinājās tāds dīvains tukšuma kamols, ko es vēl nemācēju nosaukt vārdā. Plāns bija sekojošs - sabarot veco, zili pelēko kaķeni ar ledenēm, pagaidīt kamēr viņai būs stiklainas acis un viņa vairs nekustēsies, bet tad sarīkot Īstu Procesiju ar vietējiem bērniem, rozā kurpju kasti pārsietu ar lielu, melnu banti un pa trīs saujām zemes uz tās - „jo tā dara īstās bērēs”- Liāna zināja teikt.

Kad bijām pa mājās salasītajiem viensantīmniekiem vietējā veikalā „Liepas” slepeni nopirkušas tik daudz aveņu ledeņu, cik sanāca, un pielavījušās Beatrisei, kura, tobrīd neko nenojausdama, laiski gulēja saulītē uz akmens, man pēkšņi sagribējās konfektes apēst pašai - mājās, mazliet noskrandušajā, bet mīļajā klubkrēslā pretī televizoram, strīdoties ar brāli par to, kurš tieši ko neskatīsies). Tukšuma kamols kļuva lielāks, kad pamanīju Liānas ciešo, apņēmīgo sejas izteiksmi un sakniebtās lūpas. Tas spiedās cauri manam kaklam kā pelēka, lipīga migla, līdz man sareiba galva un kājas kļuva ļenganas kā divi galerta kluči. Bailes mani laizīja no visām pusēm - bailes, ka brālis ieraudzīs mūs, Beatrisi un ledenes, un viņam viss acumirklī būs skaidrs. Bailes, ka visi, kas mani sauca par Gerduci, uzzinās. Bailes no pasaules bez murrājošās kaķenes gultas kājgalī. Bailes no tā, ka Liāna vairs ar mani nedraudzēsies, ja atteikšos noindēt Beatrisi. Bailes no nāves, kura viņai nāks pakaļ. Pēkšņa čaukstēšana mani izrāva atpakaļ saulainajā, citiem tik jaukajā, bet man - pilnīgi svešajā, šausminošajā dienā. Liāna iztina konfekti no papīrīša, pieliecās un bez liekām ceremonijām satvēra Beatrises purniņu, lai iebāztu to viņai mutē. Man gribējās kliegt, un sirds dauzījās tik skaļi, ka cerēju - kāds sadzirdēs! Bet Beatrisei izdevās izbēgt no Liānas nagiem - vismaz šoreiz. Ar skaļu, griezīgu ņaudienu kaķene vienā lēcienā pamatīgi pārskrāpēja Liānai roku un aizskrēja uz projām. Liāna, dusmās vēl vairāk sakniebusi lūpas, metās kaķenei pakaļ, bet es - skrēju viņai līdzi, pārsteigta par to, ka vispār varu pakustēties.

„Tūlīt pat iekšā,” mūsu skrējienu kā pātagas švīkstiens paršķēla omes dusmīgā balss. Mēs apstājāmies kā iemietas. „Nu, žigli, žigli!” ome vēlreiz aizkaitināta noskaldīja, un pirmo reizi man šī balss likās patiešām tuva un mīļa. Piegāju pie vecmāmiņas un pieķēros viņai pie rokas, no visas sirds lūgdamās, lai Liāna iet mājās, lai viņa visu aizmirst un  liekas mierā. Bet tur viņa stāvēja - acīmredzami nevarēdama izlemt, vai nogaidīt kaut kur tepat aiz stūra, vai drošības pēc paklausīt, mezdama alkatīgus skatienus te uz kaķenes bēgšanas ceļu, te mums. Bailēs atkal sastingusi, es tikai skatījos te uz Liānu, te vecmāmiņu, gaidīdama, kura uzvarēs. „Vai tu mani nedzirdēji, vai? Uz mājām, un ŽIGLI!” šoreiz vecmāmiņas balss bija tik nepielūdzama, ka Liāna, uzmezdama mums apslāpētu dusmu skatienu, stīvi pagāja mums garām.

Viņa pazuda pēc divām dienām. Jau tajā pašā vakarā es, turot apmierināti murrājošo kamoliņu rokās, zināju, ka tā tas vairs nebūs ilgi. Es vairs nejutu Beatrisi, it kā viņa jau būtu aizgājusi. Tajā vakarā, kad viņa tā arī neskrāpējās gar durvīm un neviens vairs nekaitināja visus ar savu lēkāšanu uz ārdurvju kliņķa, es zināju, ka viņas vairs nav. Karsts kauna un baiļu vilnis izbrāzās man cauri, kad tētis pie ārdurvīm vēl centās Betu sasaukt. Viņš pat ienāca pēc kabatas baterijas, lai ietu Beatrisi meklēt, un devās tumšajā pievakarē, pilns pārliecības, ka atnesīs manu kaķeni mājās kā pieklājas. Kad viņš pārnāca, tēta acis bija miklas un, mīņājoties uz vietas, viņš skatījās uz mani vainīgu, līdzjūtīgu skatienu. Viņam rokās bija Beatrise - slapja, melna un nekustīga. „Ielekusi lielajā ūdens mucā,” tētis klusi, salauzti novilka un nolika manu īsto labāko draudzeni uz avīzes līdz rītam, kad mums vajadzēs viņu atdot zemei. Es neraudāju, kamēr visi nebija aizmiguši. Man likās, ka mani atšifrēs - mani, kas vairs nekad nebūs Gerducis, mani, kas neizglāba savu uzticamo draugu no Liānas nagiem. Es būtu varējusi to izdarīt, es zināju. Tagad es tikai gulēju, juzdamās visvientuļākā, ļaunākā un gļēvākā meitene uz visas pasaules, mēģinot apturēt pārāk skaļās elsas, kas, likās, grasījās mani saplosīt pa gabaliem. Kopš tā laika es nekad vairs neraudāju, kad citi redz.

*Mazas detaļas kā tapešu raksts vai kāda smarža no reālās dzīves kādam var likties pazīstamas, bet sižets ir izdomāts kā gandrīz vienīgā lasāmā daļa manai NaNo'2011 grāmatai.

08.07.2013. dienas labākā doma

"Sometimes there is no reason why. Sometimes we could have done nothing better or worse or differently. Sometimes things just are and people just are and everything clicks and most of the time it doesn’t and we are supremely uncomfortable with that as a society." /Rachel Collins/

The best of the Doctor

Man nav ne jausmas, kāpēc, bet pēc GP pabeigšanas vairs nav ne mazākās vēlmes iet gulēt vai darīt kaut ko no produktīvo aktivitāšu saraksta. Tāpēc izdomāju Tevi iepazīstināt ar pāris ļoti labām manas dzīves stundām, kuras lieliskas padarīja cilvēki, kuriem smadzeņu vietā ir brīnišķīgi skaists kosmoss un, protams, Doktors. Tavā rīcībā ir pārdesmit minūšu labāko iepazīšanās gabaliņu ar Doktoru, Eimiju un Vincentu van Gogu "Whoviāņu" pasaulē.

Crappy ieraksts par studenta stresu, ko izlasot automātiski iegūsti mana personīgā varoņa un, iespējams, arī galīga bezģeļņika dubulto zvaigzni

Jau kādu laiku mēģinu nerakstīt parastus "kā man iet" crappy ierakstus, jo laikam kaut kad šogad atklāju, ka pat mani pašu neinteresē pāris atklātas slepenās dienas grāmatas. Bet ir 5:20, 6:45 man jāiziet uz autobusu, kas aizvedīs mani uz otru autobusu, kas aizvedīs mani uz GP prezentāciju, kas aizvedīs mani.... jā, šito mēs vēl nezinām!

Tieši tāpēc pat nemēģināju aiziet gulēt, ar slapjiem, smaržīgiem matiem un savu otro mīļāko radošo nekārtību mugurā sēžu un domāju par naudu, karjeru, laimi un savu pilnīgi ačgārni pretrunīgo dabu - gribēt pilnīgi absolūtu mieru meža vidū un vienlaicīgi tiekties pēc katra izaicinājuma un baiļu robežas, kas vispār ar pirkstiem ir aizskarama.

Mans laba studenta stress mēnesi no vietas laupīja ēstgribu, diezgan sālītā veidā sabojāja veselību, jau pusotru mēnesi vai nu anulē miega iespējamību vai padara manas naktis bezjēdzīga bezmiega pildītas, palīdzēja man nokavēt apmēram septiņu mīlētu cilvēku izlaidumus, mammas dzimšanas dienu, citu cilvēku jubilejas, traucē koncentrēties (atzīšos, ka jau kādu nedēļu nelasu ziņas, jo nespēju sagremot pat rindkopu), un liek man domāt par to, vai tādā gandrīz vardarbīgā ceļā gūtiem panākumiem ir vērtība? Un, ja ir, tad kam? Man? Ideālajam "es"? 

Atlieku šos un vēl daudzus citus jautājumus uz laiku, kad būšu gana gudra, lai atbildētu. Nedaudz baidos, ka tādas gudrības nemaz nav, bet atlieku vienalga. Nebūtu lasījusi tik daudz grāmatu ar pretējām ideoloģiskajām nostādnēm (budisms, bagātie un nabagie tēti, visādas neierobežotās iespējas un noslēpumi, un karma), man nebūtu ienācis prātā gribēt justies labāk kā tagad un iztēloties tik daudz citus variantus. Šķiet, nākamos trīs gadus cīnīšos par kaut ko vienu, bet aiz priekškara plānošu savus mierīgos kaķus, ģimeni, māju meža vidū un pievērsīšos psihoanalītiskajai literatūrai, lai saprastu, kāpēc tā.

5:41 kafija un mājnieku miega klusums, esmu aizmirsusi visas domas, kuras centos noķert, atceros tikai to, cik ļoti māsas izmainās, kamēr paspēju izbrīvēt laiku, lai viņas ieraudzītu. Cik daudz dzejoļus saraksta Mijau. Cik daudz karstasinīgus piedzīvojumus pieredz Elīna un cik piesmakuši aprautus rājienus visādi nejēgas dabū no Beātes. Cik smaržīgas lineļļas jaunajos priekšnama dēļos iekrāso brālis. Cik daudz salsas nodarbību un ballīšu novada Ainārs. Cik maz kurpju, ausu un vienkāršas, tīras klātbūtnes nodeldēšanas es piedzīvoju kopā ar viņiem, "saulainā dienā vingrinoties spēlēt klavieres, kamēr citi bērni ārā spēlē bumbu".

Un vienīgā iespēja ir būt gudrākam par saulaino dienu, neiespējamam, aiz ausīm velkot bumbotājus ārā naktīs un maksimāli labi izlietot ziedotos spēles mirkļus, lai tiešām to klavierspēli, kam jau sen aizmirsta kaut kur mētājas nozīme, iemācītos patiešām labi. 

Ir 5:56. Man sāk gribēties gulēt. Nav svarīgi, jo pēc 45 minūtēm izeju no mājas, 3 stundām aizstāvu gada projektu, 10 - peldos tuvākajā ūdenstilpnē, bet 12 stundām - varbūt beidzot viegli aizmiegu.

6:00 - ja Tu esi šo izlasījis, es nesaprotu jau divus cilvēkus, kam darīšana ar šo ierakstu. 

6:06 - Tikko sapratu, ka pirmais gads beigsies pēc 3-8 stundām. Jūtos reizē priecīga un kaut kā nē, un kaut kā labrīt un uz redzēšanos.

22:36, 28.06.2013. Gada projektā dabūju 8. Gads ir beidzies labi.

Prakse žurnālā "IR" - pirmās divas dienas

Praksi "Ir" mēs ar Loti ieguvām, manuprāt, divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka "Ir.lv" redaktores Māras Miķelsones vadītajā Žurnālistikas tehniku kursā mūsu darbi atradās labajā kaudzītē un tāpēc, ka nejaušība. Aizgājām tāpat vien parunāties par to, ka vairums no uzrunātajiem iespējamajiem prakses vadītājiem ir noraidoši, un pieņēmām pasniedzējas piedāvājumu praksēties "Ir". Man personīgi piedāvājuma brīdī sastinga un apsarmoja aste - "Ir" ir liela un vērtīga iespēja un tikpat liela atbildība, no kuras man, protams, bija bail. 

Iztēles ainas par pirmajām prakses dienām bija apokaliptiski krāšņas - visi ir pārcilvēciski gudri, neiedomājami kritiski un visu laiku kliedz uz mani, ka esmu stulba. Es vienmēr iztēlojos briesmīgāko - kad es vienreiz devos pārgājienā viena, biju diezgan droša, ka man kāds uzbruks ar nazi jau pirmajās minūtēs uz ceļa, bet tā vietā superjauka sieviete mani aizveda līdz galapunktam vienkārši tāpat vien, bet atpakaļceļā kāds vecs vīriņš man izmaksāja autobusa biļeti arī bez prasīšanas tāpēc, ka viņu laikam sūtīja Dievs (man šķiet, ka es biju totāli sausā un biju plānojusi iet pa "slepkavu ceļu" ar kājām atpakaļ).

Kolorītākie tēli nakts murgos pirms prakses bija Ušakovs, ko man liek intervēt pirmajās divās redakcijā pavadītajās minūtēs, Nellija Ločmele un Māra Miķelsone, kas, ieņēmušas pozīcijas skatienam man pār plecu, vienlaicīgi bija pamanījušās skulpturāli sakniebt lūpas dziļā riebumā pat pret manu auru, es - valodu raustoša, nosvīdusi, atkal smēķējoša, bezmiega un nelabuma izmocīta tuvu nāvei un vēl daudz sarkanas krāsas un skaļuma visapkārt. 

Protams, ka nekas tāds īstenībā nenotika. Cilvēki redakcijā ir jauki, pieklājīgi, bet var pateikt, ja kaut kas nav pareizi. Dod mums daudz darba un daudz iespēju attīstīties. Savās svīstošo baiļu ainās nekad nebūtu to iedomājusies, bet "Ir" redakcijā cilvēki daudz smaida, ir gaišs un mājīgs, un tikai vēl nedaudz pierodot jutīšos tur pilnīgi brīvi.

Patiesībā vēl vakar jutos tik paralizēta no bailēm, ka nespēju sevi redzēt dziļāk praksē, kur nu vēl pabeidzot to. Bremzējos uz zvanīšanu cilvēkiem, savas balss izmantošanu, piemēram, atbildēšanai uz vienkāršiem jautājumiem ("kurš vāka makets tev liekas labāks?"), iniciatīvas izrādīšanu un tamlīdzīgi. Sapratu par sevi tik daudz, ka vienai dienai tas liekas neticami - ka tikšana vaļā no kautrības, mazvērtības kompleksiem un tieksmes būt nepamanāmai žurnālistikas pasaulē man būtu gandrīz taustāma problēma, no kuras jātiek vaļā bez variantiem. Neticība sev un bēgšanas reakcija uz bailēm vienkārši nav apsverama! Un bez atkāpšanās ceļa ir vieglāk sākt vingrināt savus nekad neizmantotos pašapziņas muskuļus.

Pirmajā dienā uzsūcu tik daudz informācijas, līdz sāka griezties galva - par Gunāru Astru, Re:Baltica pētījumiem, Saeimas un VID komisijām, Daugavas Vanagiem un to, ka arī ļoti lielas neatlaidības gadījumā var nedabūt rokā vajadzīgos cilvēkus.

Šodien (tas ir - nu jau vakar) bija krietni vairāk darba. Atvieglota secināju, ka varbūt netikšu vaļā no gļēvuma uzreiz, bet maziem solīšiem, apņēmīgi strādājot ar sevi. No paša rīta bijām Saeimas komisijas sēdē, zibens ātrumā uzrakstīju savu pirmo rakstu par to, aptaujājām 20 cilvēkus Rīgas ielās nākamajam "Ir nauda" izdevumam, veicām cenu monitoringu Rīgas veikalos un saplānojām došanos rītdienas darbos. 

Galu galā varu teikt, ka man, protams, vēl aizvien ir bail dot sev obligācijas par to, ka turpmākās piecas nedēļas un piecas dienas viss būs tikpat normāli kā līdz šim, BET es jūtos lepna, ka varu sevī diedzēt lielumu ar šīs nenoliedzami kvalitatīvās un darbietilpīgās prakses palīdzību un pateicīga par to, ka neatkarīgi no tā, ko izdomāšu darīt nākotnē, šis lēmums būs ļoti labi pamatots reālā pieredzē. Pēc prakses droši vien pievienošos savam kursa biedram Normundam, visām dzīves potenciālajām briesmām sakot "tak ČILL!"

Dvēsele

Regulāri atceros, cik svarīgi ir pieļaut kļūdas un dzīvot nekārtīgi, haotiski un nepareizi, bet no sirds.

Atceros, kad redzu dzīvību fotogrāfijās, kad man un pāris citiem cilvēkiem bija 17-18. Es redzu patiesu smaidu, mirdzošu, siltu acu skatienu, trakas matu krāsas un priecīgus notikumus. Bet tagad ir kaut kāds pusceļš uz nedzīvo un iestīvināto "pareizi skaisti".

Ar katru dienu kļūdas pieļaut (jeb dzīvot saskaņā ar savu dvēseli) kļūst arvien grūtāk, jo tas prasa aizvien sarežģītākas izvēles - profesionālās, attiecību, rīcības - un aizvien lielāku drosmi.

Nebūt lepnam un nedzīvot iekšējo vecāku (krustvecāku, tanšu un autoritāšu) atzinībai, bet savam priekam. Nedzīvot sava "uzpūtīgā es" labā. Būt atklātam un ievainojamam, nevis nevainojamam.

Būt starojošam, dvēseliski dzirkstošam, nevis skaistam. 

Dieva dēļ nebūt klasiskam tikai tāpēc, lai iekļautos.

Būt īstam. Nebēgt un neslēpties.

Visu laiku to visu aizmirstu, tāpēc nolēmu pierakstīt šeit.