Ļoti īsts viltotais oposums

Bailes no klātesamības.
Bailes no tuvības.
Bailes no kopābūšanas.
Bailes no pārlieku lielas tumsas.
Bailes no visuma un bailes no visa.
Bailes no tā brīža, kad tu ar rādītājpirkstu iededzini taku no mana pleca uz plaukstu, kurā tu ievīsies kopā ar bailēm uz palikšanu.
No asins analīzēm un smiltīm starp kāju pirkstiem.
Fuck you, life.

Grāmatu pasaulē

Tātad - šis būs neadekvāti garš ieraksts, kas liks tavai mutei izkalst kā pavisam beigtam oposumam Sahāras tuksneša vidū. Es to sauktu par tējas sēni - man to iedeva Lote, Lote pirmssākumus atrada šeit - Ms Marii grāmatplauktā, kur, kā redzams, projektu vēl nebija nogalinājusi maniakālā grafomānija. Tagad, protams, ir laiks slepkavībai, oposums jau iemaldījies neceļos un visas ūdens pudeles, kā reiz, kaut kur noziedējušas.

Pavisam īsi par sevi 

Grāmatu kontekstā esmu cilvēks, kurš, līdz ar pirmās grāmatas izlasīšanu, ieguva pavisam citas, dziļākas un mazliet apburtas pasaules dimensijas. Varavīksnes, kaleidoskopijas, "rozā zivtiņas rietošās debesīs", noslēpumu un kaislību pilnas pasaules.

 Ja kāds pētītu, kā dzīvē nonācu tur, kur šobrīd esmu, tad atbildi pārsvarā veidotu mana literārā rijība. Studēju žurnālistiku, jo bērnībā tik daudz lasīju grāmatas, ka gribēju sarakstīt kādu pati. Kaut kad vēlāk sapratu, ka tās zivtiņas manī par maz peldās, lai uzburtu tām dzīvi plūstošas upes, bet rakstīšana, lasīšana un tā maģija, ko droši vien var saprast tikai šai jomā savējie, lika saprast, ka vajag palikt tuvu literatūrai, radīšanai, STĀSTIEM. Un stāstus jau nodod arī cilvēki, notikumi. Ķēdīte droši vien veidojās sarežģītāk, bet šis - pavisam īsi- bija tikai viens gabaliņš manas dzīves, kas raksturo, ko man nozīmē literatūra. Vēl jau paliek tas, ka reizēm no manis izlaužas tik episkas gudrības lēkmes, ka paliek bail, bet šo stāstu laikam pataupīšu vēlākam (lasi - nekad).

1. Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu.

Grūti pateikt, vai augu grāmatmīļu ģimenē. Domāju, ka īpašu kaislību lielākā ģimenes daļa pret literatūru neizjuta, bet grāmatu skapji, protams, pilni visādiem labumiem, tā ka varbūt viņi vienkārši slepeni nodevās literārajām baudām. Priekšā man lasīja māsīca Līga - "Annu no Zaļajiem jumtiem", "Emīliju", "Annas Frankas dienasgrāmatu" un ļoti daudz ko citu. Varbūt tā mīlestība pielipa no viņas - viņa nudien šķita pieaugusi vienai grāmatai, kas visu laiku tikai maina muguriņu, un prata tik lieliski lasīt priekšā, ka es iekšēji vairs neatrados vienā telpā ar viņu.

Jautājums par mīļāko grāmatu ir pārāk grūts. Nē nopietni, gandrīz neiespējams! Bet nu pieņemsim, ka mana bērnība ir laiks līdz apmēram 13 gadiem un ka es ļoti labi atceros, ko lasīju. Zinu, ka dievināju Ondržeja Sekoras "Skudras nepadodas", visas iespējamās Lūsijas Modas Montgomerijas grāmatas, pasakas par rūķiem, kuru gleznas, uzpūstas debesīs, pārtop par saulrietu, Annu Franku un "Meža gulbjus" (kuri man bija arī kasetē un tika klausīti visu laiku).

2. Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Man pilnīgi nopietni vajadzētu paņemt vecās dienasgrāmatas, lai atbildētu uz jautājumu. Tā kā viņas ir pārāk labi paslēptas, es varu tikai mēģināt uzminēt. Īstenībā laiks, kad sāku lasīt pieaugušo grāmatas, sākās smieklīgi agri. Nespēju noticēt, ka kāds man kā 11(varbūt agrāk?) gadus vecai meitenei deva Noru Robertsu, Ksavjeras Holenderes "Prieka meitu" (varbūt, ka šito es nočiepu slepeni) un visādus citādus vēl vairāk pilnīgi čau darbus. Tā kā man vēl nebija tādas pieredzes, es savā iedomu univresā iesūcu visu. Un man pat laikam  nav kauns atzīties, ka esmu izaugusi no tādiem rakstniekiem kā

Daniela Stīla (nu labi, bišķiņ ir gan!), 

Paulu Koelju (varu tikai minēt, ka "11 minūtes" ierindojās manu mīļāko grāmatu pieciniekā, jo pēc tās izlasīšanas pilnīgi high gāju salīt, vienlaikus dziedot "Kiss the rain" (un man pa ausīm bira konfektes)), 

cenšos atcerēties kādu cienījamu autoru, kurš noteikti tur bija iemaldījies kaut nejauši, bet tiešām nevaru atcerēties.

Es atceros, ka biju sajūsmā par Lizas Džūelas "Ralfa viesībām", Arabellas Viras "Spēlēm trijatā", Īli Balmera "Māju Montebosko" (kur bija episki labs ūdenskritums dārzā, zem kura mazgāties), ā, un mana mīļākā grāmata ir Pītera S. Bīgla "Pēdējais vienradzis"!

3. Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Tātad - man ir 22. Šim nudien nevajadzētu būt grūti. Un vienu "grāmatu" es pavisam labprāt aizstāšu ar vairākām. Tātad:

• Entonija Robinsa "Tavas neierobežotās iespējas" - no šīs es tā saiedvesmojos, ka vēl aizvien diezgan laimīgi dzīvoju. Un tur ir tiešām noderīgas NLP lietas, par kurām tagad es laiku pa laikam nesaprotu - kā es pirms tam vispār dzīvoju?
• Ēriha Marijas Remarka "Trīs draugus", jo es atklāju, ka spēju izlasīt arī kaut ko nosacīti klasisku un ka viens pats teikums var būt spēcīgāks par triecienu, ar kādu Danielas Stīlas "Hiroko" uzkritis uz galvas no 22 stāva jumta.
• Nora Ikstena un Gundega Repše, kas bija manas "mācos uz eksāmenu" grāmatas un noveda mani pie brīnumainas atklāsmes, ka latviešu lieratūra ir Latviešu Literatūra, nevis tas, ko es par to domāju pirms tam.
• Hulio Kortāsars, kurš man iemācīja, ka domāt nejūtot arī var būt skaisti.

4. Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo piecu gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Tas iznāk sākot no 17? Man iet nudien bēdīgi ar matemātiku, bet man liekas, ka tas bija laiks, kad tiku iepazīstināta ar to, kā tas ir, - lasīt tiešām labas grāmatas. Tā nu es vairs nenumurēšu, bet visus tos mīļos vārdus sasiešu ķēdītē. Ā, un atgādināšu, ka manas mīļākās grāmatas tiešām zibenīgi kļūst par mīļākajiem autoriem. Visus sekojošos vārdus es izrunāju kā kaut ko ekstātiski garšīgu, deg sveces un skan gospeļi. Tātad:

Džons Ērvings, Tūve Jānsone, Artūrs Konans Doils, Ērihs Marija Remarks, Lemonijs Snikets, Silvana de Mari, Hāleds Hoseīni, Gabriels Garsija Markess, Dž. K. Roulinga, Andras Manfeldes dzeja un vēl briesmīgi daudz aizmirstu rakstnieku. 

Es nopietni domāju, ka nav iespējams izvēlēties pašu mīļāko grāmatu starp tik daudzām, tāpēc kārtības labad izvēlēšos kādu, kuras te nav - L.M.Montgomerijas "Zilo pili", jo man liekas, ka mums katram ir absolūtas tiesības būt pavisam naiviem un to izbaudīt.

Diezgan maz lasu grāmatu blogus tagad, kad vairs nav jāstrādā būrīša tipa darbs. Nerakstu. Bet mani nedaudz ietekmē tas saraksts mana bloga malā - man gribas viņu visu laiku paplašināt ar labām lietām. Ja viņa tur nebūtu, pastāvētu daudz lielāka iespēja, ka slepeni lasu mēslus. :D

5. Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

O, es būtu tik daudz pataupījusi beigām! :D Laikam sašpikošos no Lotes un minēšu tās visas Stefānijas Meieres "Krēslas" sāgas grāmatas, kuras lasīju līdz rīta gaismai, pilnībā atvienota no pasaules. Bet tas vairāk par guilty pleasure.

Manā mājā ir grāmatu skapis ar patiešām nezināmu radītāju. Tur ir viss no anormāli senām Bībeles versijām zeltītām lappušu maliņām vecajā drukā, līdz pat "Kā apmierināt sievieti un likt viņai lūgt vēl". Nu, un tur es mēdzu ielīst tikai tad, kad man bija episki garlaicīgi, jo parastos apstākļos man pārāk bail uzdurties uz sliktu grāmatu, kas tikai izniekos manu dārgo laiku un pielipinās apātiju. Vienreiz (nu labi - divreiz) es tur atradu grāmatu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Nosaukums likās pazīstams laikam no kaut kādiem seriāliem, izlasīju, un man slepeni ļoti patika. Līdz šai dienai slepeni, protams. UN tas bija sen un varbūt vairs nav patiesība.

Tagad man laikam jāizvēlas nākamie, kas audzēs šito tējas sēni. Laikam visskaistāk to būtu iedot vienam cilvēkam, kurš lielā mērā atbildīgs par to, ka tik ļoti mīlu lasīt - Līgai Kura, es ceru, neapvainosies, ka ieliku Te viņas bloga adresi. Un man liekas, ka ar to arī būs gana.