Desmit prakses atziņas no 2013. gada vasaras

 
1. Nav lielu vai mazu cilvēku, ir tikai cilvēki un darāmais darbs. Esmu pārgājusi uz "tu" ar biežāk intervējamiem cilvēkiem, turējusi klausuli tālāk no auss runājot ar kādu Ministru Kabineta pārstāvi, kuru maksimāli sadusmoja mani jautājumi, konfrontējusi un likusi paskaidrot ko nesaprotamu vairākas reizes, un uz savas ādas pieredzējusi, ka cilvēcīgums, komunikācijas vieglums un intervējamo cilvēku pieejamība ļoti reti ir saistīti ar to, kādu stāvokli tie ieņem sabiedrībā. 
2. Praktizējot žurnālistiku, protams, ir vērtīgi lasīt ziņas un būt informētam, bet nebūt nav vajadzīgs (un arī iespējams) zināt visu - ja tev ir pietiekami attīstīta spriestspēja un loģiskā domāšana, un prasme, veikli strādājot ar dažādiem informācijas avotiem, izdarīt secinājumus un uzdot pareizos jautājumus. Un ātri, pa taustiņiem zibenīgi ņirboši pirksti!
3. Vienkārši piespied zaļo klausulīti! Abas ar prakses kolēģi Loti, šķiet, zināmu laiku centāmies izgudrot kādu brīnumformulu vieglākai sarunas iesākšanai, visticamāk, zaudējot diezgan daudz dārgas laika un spēka minūtes, lai nonāktu pie secinājuma, ka brīdī, kad ir skaidrs raksta fokuss un uzdodamie jautājumi, nav nekā labāka kā zaļā, mirdzošā klausulīte, kas uzsāk sarunu, kam tu patiesībā nevari būt pilnībā gatavs, kamēr neesi sācis. 
4. Nav stulbu jautājumu. Nu labi, varbūt ir gan. Un tomēr, jautājumi ir paredzēti, lai ieviestu skaidrību tur, kur tās trūkst, un tev ir visas tiesības (vai vairāk pat pienākums) tos uzdot. Visbiežāk, kad, runājot ar kādu cilvēku, kam ir liela atbildība sabiedrības priekšā, jutos stulba, es gluži vienkārši tiku muļķota un vesta ap stūri neērtajam jautājumam, uz kuru neviens negrib atbildēt tieši un konkrēti, jo atbilde nereti nozīmētu negribēti apjomīgas atbildības uzņemšanos. Bez tam, jo stulbāks vai elementārāks ir kāds jautājums, jo bīstamāk ir nezināt, nesaprast vai nebūt pārliecinātam par tā atbildi, jo tad ir milzīgs potenciāls uzrakstīt elementāri stulbu rakstu.
5. Kas, cik, kad, kā, kāpēc -es nekad nevarēju būt pārlieku droša par to, ka manis noskaidrotā informācija ir pietiekami precīza, lai izturētu redaktores papildjautājumus un šaubas jūtošo degunu. Tāpēc ar laiku iemācījos nebaidīties pārjautāt par jebkuru konkrēto skaitli vai faktu, kas tiks publicēts rakstā. Formula, ko es iemācījos apmēram tad, kad redakcijā jutos pietiekami mājīgi visiem teikt "čau", ir - vispirms iztēloties gatavu rakstu, faktus, uz kuriem tas balstīsies un saprast, ka tiem jāpievērš papildu uzmanība. Savukārt, sarunas laikā uzzināto vajag vēlreiz noskaidrot beigās. 
6. Gaismas ātruma pirksti, diktafons vai telefona sarunas ierakstīšanas aplikācija ir kaut kas, kas var atvieglot praktikanta dzīvi tik ļoti, ka es šaubos, vai ir pareizi šo ieteikumu ievietot tikai 6. pozīcijā. Principā iespēja ierakstīt sarunu man ir neskaitāmas reizes aiztaupījusi svīšanu gadījumos, kad ir svarīgi citāti, viedokļi un tā pati vecā labā atbildības uzņemšanās, ko vajag iedabūt starp pēdiņām.
7. Nebojā nervus, ja neesi iemīlējies - nezinu, vai varu iedomāties profesiju, kur būtu vēl svarīgāka patiesa mīlestība, tiešām spēcīga kaislība un īstā darbības joma normālas emocionālās un garīgās veselības saglabāšanai. Domāju, ka jebkurā žurnālistikas nozarē strādāt, nesabojājot veselību un ko kvalitatīvu dodot lasītājiem, var tikai tad, ja ir atrasta personiski maksimāli interesanta niša, kas spēj ar gandarījumu aizpildīt stresa un atbildības izgrauztos caurumus personībā.
8. Krievu valoda - lai arī man praksē, manuprāt, neiespējami noveicās un tikai vienreiz bija situācija, kad bez [manas ļodzīgi šļupstošās] krievu valodas iztikt nevarēja, domāju, ka nākotnē uz tādu veiksmi cerēt ir panaivi un plānoju uzlabot savas valodu zināšanas. Bez pietiekamām valodu zināšanām ir sajūta, ka iespējamais nākotnes darbs apjozts ar stikla sētu, kam vienā brīdī sanāks uzskriet, sasisties un netikt tālāk.
9. Zināt savas robežas - protams, ka ir forši būt visu varošam terminatoram un uzņemties tik darbus, cik dod un cik vajadzīgs izdevumam. Tomēr vēl foršāk man liekas pēc smagas strādāšanas cilvēcīgi atpūsties, neuzkraut uz saviem pleciem tik daudz, ka jākrīt gar zemi un (es agri vai vēlu iemācīšos šim sekot pati) nestrādāt slimam.
10. Lasīt par divriteni vai iemācīties ar to braukt - sajūtu līmenī 6 nedēļas prakses liekas daudz svarīgākas un paliekošākas par 9 mēnešos uzkrātajām teorētiskajām zināšanām, lai gan īstenībā teorija droši vien drīzāk bija kā tāds netverams fona biedrs prakses darbos.

Brīnišķīgi skaists autortiesību pārkāpums

Jeb viens no Barba Āsena (Barb Aasen) ieteikumiem, kā mīlēt sevi. Ideāli piemērots sarakstu gīkiem, narcisiem un grafomāniem - šis var turpināties mūžīgi.

1. Uzraksti 5 savas labās īpašības. Ja nesanāk, pajautā draugiem vai mīļajiem,
2. Padomā par cilvēkiem, kurus tu apbrīno (draugi, slavenības, kaimiņi) un piefiksē 5 viņu labās īpašības,
3. Domājot par dzīvniekiem, putniem, kokiem un/vai puķēm, kas tevi piesaista, pieraksti 5 to labās īpašības. 

Barbs (un esmu dzirdējusi arī pāris cilvēkus ar mazāk dīvainiem vārdiem runājam līdzīgi) saka, ka ar šo sarakstu esi atklājis 15 savas labās īpašības, kuras vari turpmāk attīstīt. Nezinu, vai Barbam ir taisnība, jo šitā es vienreiz atklāju, ka es esmu tā zaļi ēnainā gaisma, kas vasarā rodas saulei spīdot cauri mežam, tomēr viņš saka, ka viss, ko redzam ārpus sevis ir mūsu pašu iekšējā projekcija. Doma laikam apmēram tāda - tu nevari atpazīt vārdus valodā, ko nezini, neatkarīgi no tā, vai tā ir ķīniešu, saules, kaimiņa sejas vai kaijas kliedziena valodā.

Nākamais papildvingrinājums man liekas tik garšīgs, ka es atmetu savu loģisko skepsi un ar diezgan lielām grafomāniskas baudas gaidām lūkojos nākotnē. Sāc pierakstīt skaistās lietas, ko pamani sev apkārt, pārlasot tās katru vakaru, un tu sāksi pamazām tuvoties sevis paša iekšējam skaistumam. Barbs min piemēru par koku, kurš man īstenībā liekas neglīts, tāpēc es labāk minēšu citu. Ja man, piemēram, patīk, kā dzied Regīna Spektor un es austiņu pavadījumā no visas sirds kaucu viņai līdzi, vienlaikus domājot, cik viņa ir lieliska, man savā sarakstu kladē vajadzētu pierakstīt, kas tieši man likās tik brīnumaini skaists viņas dziedāšanā. Visticamāk, ka es rakstītu, ka man patīk, kā viņas balsij ir miljons dimensijas, ko citi mākslinieki bieži neizmanto, tā ir spēcīga un tīra, un pietuvināta īstiem cilvēkiem, jo viņa dzied par problēmām un jutekliskiem, maziem, cilvēciskiem sīkumiem. Tas - piemēram. Tālāk pieraksti savu vārdu un visas šīs īpašības tam blakus. Man sanāktu, ka esmu daudzdimensionāla, spēcīga un tīra, vienkārši saprotama un spējīga iedziļināties dzīves jutekliskajos sīkumos, kas padara to īstu un līdz kaulam sajūtamu, pie tam spējīga tajā visā dalīties un maksimāli paust savus pārdzīvojumus.

Barbs saka, ka jānotic, ka pierakstītais ir patiesība par tevi un mani, jo mūsu pasaule ir spogulis tam, kas esam mēs paši. Es domāju, ka viņš ir lāga zellis, tāpēc ticu gan iepriekš aprakstītajam, gan tam, ka norādot šo linku, lai pasaulē ienestu mazliet vairāk mīlestības http://www.barbaasen.com/8-Tips-on-How-to-Love-Yourself.html, Barbs galīgi neiebildīs, ka dalos viņa gaismā.

Ļoti vecs prologs "Beatrises pēdējai ledenei"

Bija paredzēts viņu iemidzināt 7. jūlija pēcpusdienā. Mēs abas bijām drošas (tas ir - viņa bija droša, bet es drošības pēc piekritu), ka Beatrise jau kļuvusi pārāk veca dzīvošanai un ar viņu jau sen vairs nav interesanti. Mēs - tas ir Liāna, mana pārāk lielā kaimiņiene, lai būtu īsta draudzene, un es - Gerda. Viņai bija jau trīspadsmit, un viņa zināja šo to no lielo cilvēku pasaules, bet man tikai seši, tāpēc es uzticējos tam, ko saka Liāna un lieki galvu nelauzīju, lai gan pakrūtē kņudinājās tāds dīvains tukšuma kamols, ko es vēl nemācēju nosaukt vārdā. Plāns bija sekojošs - sabarot veco, zili pelēko kaķeni ar ledenēm, pagaidīt kamēr viņai būs stiklainas acis un viņa vairs nekustēsies, bet tad sarīkot Īstu Procesiju ar vietējiem bērniem, rozā kurpju kasti pārsietu ar lielu, melnu banti un pa trīs saujām zemes uz tās - „jo tā dara īstās bērēs”- Liāna zināja teikt.

Kad bijām pa mājās salasītajiem viensantīmniekiem vietējā veikalā „Liepas” slepeni nopirkušas tik daudz aveņu ledeņu, cik sanāca, un pielavījušās Beatrisei, kura, tobrīd neko nenojausdama, laiski gulēja saulītē uz akmens, man pēkšņi sagribējās konfektes apēst pašai - mājās, mazliet noskrandušajā, bet mīļajā klubkrēslā pretī televizoram, strīdoties ar brāli par to, kurš tieši ko neskatīsies). Tukšuma kamols kļuva lielāks, kad pamanīju Liānas ciešo, apņēmīgo sejas izteiksmi un sakniebtās lūpas. Tas spiedās cauri manam kaklam kā pelēka, lipīga migla, līdz man sareiba galva un kājas kļuva ļenganas kā divi galerta kluči. Bailes mani laizīja no visām pusēm - bailes, ka brālis ieraudzīs mūs, Beatrisi un ledenes, un viņam viss acumirklī būs skaidrs. Bailes, ka visi, kas mani sauca par Gerduci, uzzinās. Bailes no pasaules bez murrājošās kaķenes gultas kājgalī. Bailes no tā, ka Liāna vairs ar mani nedraudzēsies, ja atteikšos noindēt Beatrisi. Bailes no nāves, kura viņai nāks pakaļ. Pēkšņa čaukstēšana mani izrāva atpakaļ saulainajā, citiem tik jaukajā, bet man - pilnīgi svešajā, šausminošajā dienā. Liāna iztina konfekti no papīrīša, pieliecās un bez liekām ceremonijām satvēra Beatrises purniņu, lai iebāztu to viņai mutē. Man gribējās kliegt, un sirds dauzījās tik skaļi, ka cerēju - kāds sadzirdēs! Bet Beatrisei izdevās izbēgt no Liānas nagiem - vismaz šoreiz. Ar skaļu, griezīgu ņaudienu kaķene vienā lēcienā pamatīgi pārskrāpēja Liānai roku un aizskrēja uz projām. Liāna, dusmās vēl vairāk sakniebusi lūpas, metās kaķenei pakaļ, bet es - skrēju viņai līdzi, pārsteigta par to, ka vispār varu pakustēties.

„Tūlīt pat iekšā,” mūsu skrējienu kā pātagas švīkstiens paršķēla omes dusmīgā balss. Mēs apstājāmies kā iemietas. „Nu, žigli, žigli!” ome vēlreiz aizkaitināta noskaldīja, un pirmo reizi man šī balss likās patiešām tuva un mīļa. Piegāju pie vecmāmiņas un pieķēros viņai pie rokas, no visas sirds lūgdamās, lai Liāna iet mājās, lai viņa visu aizmirst un  liekas mierā. Bet tur viņa stāvēja - acīmredzami nevarēdama izlemt, vai nogaidīt kaut kur tepat aiz stūra, vai drošības pēc paklausīt, mezdama alkatīgus skatienus te uz kaķenes bēgšanas ceļu, te mums. Bailēs atkal sastingusi, es tikai skatījos te uz Liānu, te vecmāmiņu, gaidīdama, kura uzvarēs. „Vai tu mani nedzirdēji, vai? Uz mājām, un ŽIGLI!” šoreiz vecmāmiņas balss bija tik nepielūdzama, ka Liāna, uzmezdama mums apslāpētu dusmu skatienu, stīvi pagāja mums garām.

Viņa pazuda pēc divām dienām. Jau tajā pašā vakarā es, turot apmierināti murrājošo kamoliņu rokās, zināju, ka tā tas vairs nebūs ilgi. Es vairs nejutu Beatrisi, it kā viņa jau būtu aizgājusi. Tajā vakarā, kad viņa tā arī neskrāpējās gar durvīm un neviens vairs nekaitināja visus ar savu lēkāšanu uz ārdurvju kliņķa, es zināju, ka viņas vairs nav. Karsts kauna un baiļu vilnis izbrāzās man cauri, kad tētis pie ārdurvīm vēl centās Betu sasaukt. Viņš pat ienāca pēc kabatas baterijas, lai ietu Beatrisi meklēt, un devās tumšajā pievakarē, pilns pārliecības, ka atnesīs manu kaķeni mājās kā pieklājas. Kad viņš pārnāca, tēta acis bija miklas un, mīņājoties uz vietas, viņš skatījās uz mani vainīgu, līdzjūtīgu skatienu. Viņam rokās bija Beatrise - slapja, melna un nekustīga. „Ielekusi lielajā ūdens mucā,” tētis klusi, salauzti novilka un nolika manu īsto labāko draudzeni uz avīzes līdz rītam, kad mums vajadzēs viņu atdot zemei. Es neraudāju, kamēr visi nebija aizmiguši. Man likās, ka mani atšifrēs - mani, kas vairs nekad nebūs Gerducis, mani, kas neizglāba savu uzticamo draugu no Liānas nagiem. Es būtu varējusi to izdarīt, es zināju. Tagad es tikai gulēju, juzdamās visvientuļākā, ļaunākā un gļēvākā meitene uz visas pasaules, mēģinot apturēt pārāk skaļās elsas, kas, likās, grasījās mani saplosīt pa gabaliem. Kopš tā laika es nekad vairs neraudāju, kad citi redz.

*Mazas detaļas kā tapešu raksts vai kāda smarža no reālās dzīves kādam var likties pazīstamas, bet sižets ir izdomāts kā gandrīz vienīgā lasāmā daļa manai NaNo'2011 grāmatai.

08.07.2013. dienas labākā doma

"Sometimes there is no reason why. Sometimes we could have done nothing better or worse or differently. Sometimes things just are and people just are and everything clicks and most of the time it doesn’t and we are supremely uncomfortable with that as a society." /Rachel Collins/

The best of the Doctor

Man nav ne jausmas, kāpēc, bet pēc GP pabeigšanas vairs nav ne mazākās vēlmes iet gulēt vai darīt kaut ko no produktīvo aktivitāšu saraksta. Tāpēc izdomāju Tevi iepazīstināt ar pāris ļoti labām manas dzīves stundām, kuras lieliskas padarīja cilvēki, kuriem smadzeņu vietā ir brīnišķīgi skaists kosmoss un, protams, Doktors. Tavā rīcībā ir pārdesmit minūšu labāko iepazīšanās gabaliņu ar Doktoru, Eimiju un Vincentu van Gogu "Whoviāņu" pasaulē.

Crappy ieraksts par studenta stresu, ko izlasot automātiski iegūsti mana personīgā varoņa un, iespējams, arī galīga bezģeļņika dubulto zvaigzni

Jau kādu laiku mēģinu nerakstīt parastus "kā man iet" crappy ierakstus, jo laikam kaut kad šogad atklāju, ka pat mani pašu neinteresē pāris atklātas slepenās dienas grāmatas. Bet ir 5:20, 6:45 man jāiziet uz autobusu, kas aizvedīs mani uz otru autobusu, kas aizvedīs mani uz GP prezentāciju, kas aizvedīs mani.... jā, šito mēs vēl nezinām!

Tieši tāpēc pat nemēģināju aiziet gulēt, ar slapjiem, smaržīgiem matiem un savu otro mīļāko radošo nekārtību mugurā sēžu un domāju par naudu, karjeru, laimi un savu pilnīgi ačgārni pretrunīgo dabu - gribēt pilnīgi absolūtu mieru meža vidū un vienlaicīgi tiekties pēc katra izaicinājuma un baiļu robežas, kas vispār ar pirkstiem ir aizskarama.

Mans laba studenta stress mēnesi no vietas laupīja ēstgribu, diezgan sālītā veidā sabojāja veselību, jau pusotru mēnesi vai nu anulē miega iespējamību vai padara manas naktis bezjēdzīga bezmiega pildītas, palīdzēja man nokavēt apmēram septiņu mīlētu cilvēku izlaidumus, mammas dzimšanas dienu, citu cilvēku jubilejas, traucē koncentrēties (atzīšos, ka jau kādu nedēļu nelasu ziņas, jo nespēju sagremot pat rindkopu), un liek man domāt par to, vai tādā gandrīz vardarbīgā ceļā gūtiem panākumiem ir vērtība? Un, ja ir, tad kam? Man? Ideālajam "es"? 

Atlieku šos un vēl daudzus citus jautājumus uz laiku, kad būšu gana gudra, lai atbildētu. Nedaudz baidos, ka tādas gudrības nemaz nav, bet atlieku vienalga. Nebūtu lasījusi tik daudz grāmatu ar pretējām ideoloģiskajām nostādnēm (budisms, bagātie un nabagie tēti, visādas neierobežotās iespējas un noslēpumi, un karma), man nebūtu ienācis prātā gribēt justies labāk kā tagad un iztēloties tik daudz citus variantus. Šķiet, nākamos trīs gadus cīnīšos par kaut ko vienu, bet aiz priekškara plānošu savus mierīgos kaķus, ģimeni, māju meža vidū un pievērsīšos psihoanalītiskajai literatūrai, lai saprastu, kāpēc tā.

5:41 kafija un mājnieku miega klusums, esmu aizmirsusi visas domas, kuras centos noķert, atceros tikai to, cik ļoti māsas izmainās, kamēr paspēju izbrīvēt laiku, lai viņas ieraudzītu. Cik daudz dzejoļus saraksta Mijau. Cik daudz karstasinīgus piedzīvojumus pieredz Elīna un cik piesmakuši aprautus rājienus visādi nejēgas dabū no Beātes. Cik smaržīgas lineļļas jaunajos priekšnama dēļos iekrāso brālis. Cik daudz salsas nodarbību un ballīšu novada Ainārs. Cik maz kurpju, ausu un vienkāršas, tīras klātbūtnes nodeldēšanas es piedzīvoju kopā ar viņiem, "saulainā dienā vingrinoties spēlēt klavieres, kamēr citi bērni ārā spēlē bumbu".

Un vienīgā iespēja ir būt gudrākam par saulaino dienu, neiespējamam, aiz ausīm velkot bumbotājus ārā naktīs un maksimāli labi izlietot ziedotos spēles mirkļus, lai tiešām to klavierspēli, kam jau sen aizmirsta kaut kur mētājas nozīme, iemācītos patiešām labi. 

Ir 5:56. Man sāk gribēties gulēt. Nav svarīgi, jo pēc 45 minūtēm izeju no mājas, 3 stundām aizstāvu gada projektu, 10 - peldos tuvākajā ūdenstilpnē, bet 12 stundām - varbūt beidzot viegli aizmiegu.

6:00 - ja Tu esi šo izlasījis, es nesaprotu jau divus cilvēkus, kam darīšana ar šo ierakstu. 

6:06 - Tikko sapratu, ka pirmais gads beigsies pēc 3-8 stundām. Jūtos reizē priecīga un kaut kā nē, un kaut kā labrīt un uz redzēšanos.

22:36, 28.06.2013. Gada projektā dabūju 8. Gads ir beidzies labi.