Just in case

That is the exact way to drive a car. . . Especially if you want to die young. (:

Tik tak un tā tālāk

Jau pēc pavisam neilga laika es dzīvošu klusā, saulainā vietā, ko var daudz fotografēt ar Zenit. Vajadzēs nopirkt filmiņu un daudz sālsmaizes cilvēku. Tas ir - tos cilvēkus tāpat, bez iegādes. Vēl tikai pāris mazas formalitātes, un esmu tik jauki satraukta, ka prieks.

Šodien pāris lietas, ko gaidīju pavisam ilgi, nezinādama, kā atšķetināt, nokārtojās vairāk vai mazāk maģiska poniju gredzena dēļ. Veseli četri cilvēki, mani ieskaitot, tagad ir silti priecīgi. Jāatzīst, ka bija iesaistītas arī pūces, tā ka kopumā nevaru visu norakstīt tikai uz sevi. Bet esmu ļoti, ļoti, ļoti, pavisam... priecīga? Bet tā mierīgi un labi. Sūtu daļu saules visiem saviem random [st]reindžeriem.

pieneņpūku lietussargi

Interesanti zināt, vai brīdī, kad (cerams pavisam veca un ar daudz cilvēkiem apkārt) gulēšu uz savas nāves gultas, fona attēlu izvēlei veltītais laiks twitterim un citām vietnēm vēl aizvien šķitīs tikpat svarīgs? Vispār es bieži aizdomājos par lietām no tāda skatu punkta, tikai pašlaik slinkums, jo baigi piekusu, meklējot foto, kas būtu līdzīgs grāmatai vai multenei no bērnības - daudz, daudz pieneņpūku un pie katras no tām mazs cilvēciņš kaut kur lido. Jēgpilni bezgala.

Un tad manī radās tāds vairāk piezemētāks jautājums:
Vai un cik ļoti fotogrāfiju, zīmējumu un pat mākslas darbu kačāšana un likšana fonā varētu būt autortiesību pārkāpums vai kaut kas tamlīdzīgs?

Es un Kafka

Poseidons mēdza sacīt, ka nogaidīšot līdz pasaules galam, tad īsu mirkli pirms beigām droši vien vēl atradīšoties kāds mierīgs brītiņš, kad, caurskatījis pēdējo rēķinu, vēl varēšot ātri izmest kādu loku pa viļņiem.

/Francs Kafka/ 

... un tikai tad viņš beidzot izbaudīs jūru, ko gadsimtiem pārvaldījis.

Kur te slēpjos es? Varbūt rēķinu, plānu un daudz neskaidru lietu nokārtošanas procesā. Okeānā, kura ūdens tikai pamazām, pavisam lēnām un varbūt nekad ne līdz galam tiek attīrīts no naftas, kaiju līķiem un zivīm, kas tur kopš dzimšanas peldējušas ar vēderiem uz augšu. Un faktā, ka pavisam maz pa savu okeānu "braukājos".

Aktuālie un neizsakāmi interesantie jautājumi šobrīd ir:

• Klusajā centrā, istabā, kas varētu kļūt par manējo, bieži iespīd saule un ir kluss,
• Ir jāmaksā depozīts,
• Gribas gulēt un lasīt grāmatu, vajag iziet ārā pastaigāties, bet es atkal sēžu šeit un nekustos ne no vietas,
• Jā, un tad vēl vārds, ko vajadzētu rakstīt asiņaināko šausmeņu šriftā ar piezīmētiem pilieniņiem kā grāmatas vākam, ko bērnībā rakstījām kopā ar Mārci - septembris. Vārds, kas simbolizē šobrīd tik daudz iespēju, cerību, pūļu, emociju un ieguldīto laika un naudas, un nervu resursus, ka nekam citam īsti nepaliek vietas. 

Man nav ne jausmas, vai tas ir interesanti, bet turpinājums sekos jau pavisam drīz...

Pilnīgi nopietni

Ļoti nevaru izlemt, vai vajag pārvākties uz Kluso centru. Un vispār šobrīd tik daudz svarīgu lēmumu jāpieņem, ka jūtos diezgan normāli nokaitinājusies. Mana gandrīz privātskolotāja latviešu valodā teica, ka man vajadzētu trennēties rakstīt vairāk un plašāk, lai iemācītos to darīt labāk un uzkačātu skilu (precīzi tā gan viņa nudien neizteicās, citādi droši vien acumirklī rastos aizdomas par to, vai mēs kopā kaut ko labu iemācīsimies). Vispār jau varētu, tikai ir iegadījies tā, ka man nepavisam nav, ko plaši teikt šobrīd. Tikai daudz neglītu, mazu vārdiņu par tehniku, kas šodien niķojas, kurus, es ļoti ceru, kaimiņi nedzird.

Tagad iešu noskaidrot, vai un kad tajā dzīvoklī spīd saule. Varbūt izklausās mulķīgi, bet tā ir gandrīz vienīgā lieta, kas man šobrīd liekas svarīga.

Zivis un citas problēmas

Septiņas minūtes bloga ierakstam, tad došos pirmajā īstajā pavasara pastaigā.

Šitā izskatās tunči.
Galīgi nepalīdz, ka nav mīlīgi :D

Esmu uzsākusi aktīvu karadarbību pret savu iekšējo vēlmi notiesāt kaut ko vai laikam drīzāk kādu, kurš kādreiz ir elpojis, domājis un baidījies. Nezinu, kā tiem tunčiem ir ar sajūtām, bet šodien bija ļoti grūti paiet garām tunča konserviem, gribējās paņemt kādas piecas kārbiņas un ēst divas dienas no vietas. Tā vietā es sapirkos mazas, sarkanas dzelzs tabletītes veselam mēnesim, sojas pastēti, vēl soju un cerības, ka turpināšu vismaz kādā jomā atbilst saviem principiem un ar laiku atkal varēšu normāli pacelt rokas un nenogurt pēc minūti garas pastaigas. Starp citu, sojas pastēte nemaz negaršo pēc pastētes. 

Tas, kas dod spēku jau šobrīd, ir sava nākamā pilnīgi noteikti studiju gada plānošana, jautājumu izsūtīšana, neskaitāmie zvani, testi un back up nodrošināšana, lai es beidzot, BEIDZOT varētu mācīties tieši to, ko gribas. tad jau redzēs. Back up plānu pašās beigās varbūt drošības pēc jāiekļauj mežonīga ballīte, raudas uz radiatora, emigrēšana uz Meksiku pēc izglītības iegūšanas un nespējas atmaksāt studiju kredītu un tamlīdzīgas lietas. 

Time's up! Tiekamies ārā :)>

Viktorijai patīk pūces.

Tieši pašlaik viena ir uzsākusi savu ceļu pie viņas kā mana pirmā postkrosinga pastkarte. Ja gribi ko vairāk zināt par šo maģisko nodarbi, ir vērts ieskatīties elektroniskā žurnāla "Dīva" marta numurā, kas iznāks pavisam drīz.

* * *
Starp citu, pastkarti es zīmēju pati. (: