Naktsvijoles

Naktis ar kafiju, izjukušiem matiem un brīvību - jā, visvairāk brīvības, jo visi guļ un es varu justies kā vienīgais, pēdējais cilvēks uz zemes. Nav svarīgi, cikos rīt jāmostas, jo pa dienu es tāpat īsti nevaru būt es. Varbūt izklausās pēc kārtējā kofeīna bulšita, bet tā nav - pat tad, ja esmu viena pati mājās, naktī sajūta vienalga ir skaistāka un īstāka, tas varbūt ir ziemas skaistums - ka daži cilvēki naktīs iet gulēt ar tumsu, kas pienāk daudz agrāk, bet citu dvēseles tikai tad mostas, lai izplauktu un brīnumaini jauki dancotu apkārt - tiem, kas vienalga nekad to nejutīs, neredzēs un neatminēs. Labi, šitas gan jau bija vairāk, nekā es parasti uzdrīkstos melst, bet es vienkārši nevarēju noturēties, virsraksts mani pilnīgi nogāza no kājām ar bildi, kas man parādījās acu priekšā (protams, ka ne tieši priekšā, jo es tomēr neesmu ķerta) - ir tumši zila nakts, bet varbūt tas brīdis tieši pirms rītausmas, kad viss ietinies siltā vasaras migliņā un rasā, es eju savos baltajos, garajos puķainajos svārkos (man tiešām tādi ir- kaut kur mammas bēniņos..) un skatos, tikai skatos uz naktsvijolēm, jo tās nedrīkst plūkt, tās ir noslēpums, skaistums, kas nomirst, ja tu to ieliec vāzē un centies paņemt sev. Sisina sienāži. Sāp acis, bet negribas gulēt. Tāpat kā tagad. Es esmu viena, neviena cita nav, bet viss ir pilns, nav neviena tukšuma, ko kādam aizpildīt, pilns līdz malām un es esmu tikpat liela kā koks vai kukainis, es esmu visam blakus un iekšā. Un ko nu tur daudz - šo blogu tik un tā lasu tikai es un droši vien vēl viens vai divi cilvēki (Čau, Pūce!), un man tas patīk.

Ar labu nakti, mani pūkainie draugi. Ar labu nakti visiem, kam šovakar izdevās aizmigt ķirsī, tupelē vai Maskavas priekšpilsētā.

forbidden time

Ir viens un četrdesmit septiņas un būt šeit tā kā tagad ir zināmā mērā skaisti - no sava dzīvokļa, sava (vecā, brakšķošā, bet tomēr- SAVA) datora, savā gultā, savā mīļākajā diennakts laikā, gandrīz savā pilsētā, ja tāda jebkur pastāv. Naktī un agri no rītiem man Rīga patīk - tad tā vēl spēj būt valdzinoša, varbūt kā guļoša ielasmeita.. Un es varu iedomāties, ka spēju to aptvert un saprast, un atrast sevi tajā. Kad parādās lielais, neveiklais begimotu pūlis (es zinu, ka "begimots" jāraksta citādi!!), šī pilsēta ir īsta mauka - dabūjama visiem, kas var to atļauties, bet nespējīga sniegt paliekošu siltumu nevienam.

Viens piecdesmit septiņas. Izmisīgi negribas iet gulēt- nakts tik un tā būs par īsu un rīts mani visādos veidos sodīs pēc tā laika lēciena, kas parasti notiek naktīs, kad noteikti jāizguļas neiespējami īsā laikā.

Starp citu, manā bērnu literatūras kladē ir beigts Knislis. Un Paukšķis, un bariņš enerģisku, salātzaļu spridžu (vai kā nu sauc tos kukaiņus, kas ēd augu lakstus- man patīk spridži, jo izklausās pēc spridzekļa), liela vaboļmāte ar daudz bērniem uz muguras un Sabuļu kungs un Kundze savā virtuvē. Man jau likās, ka viņi ilgi neizvilks, nepavilks paši sevi, bet to, ka tas notiks tik ātri, gan nebiju gaidījusi. Arī es tur paliku, un manis atkal ir mazāk- varbūt vajadzētu vienreiz pārtraukt rakstīt, citādi beigās manis nepaliks nemaz. Bet drusciņ es vienmēr būšu vajadzīga - ko ielikt kastē ar zilām puķēm un baltu banti, un vienmēr paļauties, ka tur būšu, kad mani vajadzēs.

Vispār mani šodien nokaitināja viena lieta - tas, cik ietiepīgiem optimistiem fakin'labi sanāk (ar laiku, protams) viss, ko viņi paši ir iedomājušies, ka viņiem sanāk (pat ja es, teiksim, no malas skaidri redzu, ka nesanāk gan). Vienu dienu viņi raksta pleķainus palagus, kurus neviens (it sevišķi jau nu es!) nelasa, bet pēc nedēļas tu jau izlasi veselu PAKLĀJU un iedomājies, ka vajadzētu kādu dienu uzaicināt viņu uz randiņu un pajautāt, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu. Bet pirms tam, ieraugot kādu jaunu "garadarbu", es jutu nepārvaramu tieksmi sekundes simtdaļā pārtīt to blāķi un nicinoši nošķaudīties.

Ir divi un piecpadsmit. Ar mani ir cauri, es jau redzu rītu līksmojam aiz apvāršņa.

Lai Jums jauka nakts. Es tiešam ceru, ka ir iespējams sūtīt arī labas domas un sajūtas, jo man tādu šobrīd ir daudz- tā ka cienājies droši.