It was one of those last warm and sunny days of late summer here in Karlstad. I was full of pleasantness after a great day talking, laughing, ravioling and sipping wine with my cousin Līga when I finally got to one of the local film festivals that are sometimes held here. Excited to get some culture in my system I met my classmate Joakim just to discover that we kinda missed almost the whole thing. So we ended up hanging around on a beautiful piece of the earth near the river (google tells me it's called promontory) and in a moment of total honesty I confessed that I do not care about music.
Yes, I said that. And most of the time I really mean it. I know it is super stylish these days to identify with your favorite artists, but mine just happen to be writing books not singing. I like the sound of the silence as much as I like music. Anyways - to not care about music was something my new friend found utterly wrong and as a music loving person was dedicated to fix. And I must admit he succeeded a little.
Without a further ado I would like to introduce you to the great Swedish MIXTAPE I got as a result of my inability to keep embarrassing and totally non-fancy secrets to myself:
Because of the lovely fact that I have two Swedish friends here and Linnea (apart from being my second half of The Octopus) is also highly artsy, the mixtape was the beginning of getting to know music of my Erasmus homeland even more. It is funny how you can kinda puke in your mouth every time you hear something remotely lovey-dovey or too sentimental and then fall in love with something like this:
or this:
or even this!
For me the music I got to know along with my friends is now loaded with memories of the fun times we had here together. I might even get resistant to say I don't care about music. As much as I still like the empty spaces that silence gives for your own imagination to float around, I find myself loving the wonderful things that can fill those spaces too. It is kinda the same but very different.
If you feel like I am missing something else that totally rocks Swedish music scene and is important, feel free to share it to fix this wrongdoing! ;)
So long, long time ago I told you guys to ask me questions about what interests you about my Swedish life or anything else. Gatis asked me if Swedes appreciate and honor the metal music (and there was a question about Moomin trolls too, of course, but for that I have not much to say except that I actually met a person who thought Moomin trolls are depressive. He hadn't read the actual thing, just seen the animation film, so I guess that explains it.)*
Anyways, I have to mention right away that talking about metal or hardcore or death-like kinda music is my thing the same way I can remember the difference between pork and beef and all the other big animal meat. It just sounds like any other noise to me. Fortunately I have a Swedish friend Joakim who is very passionate about music and was very kind to answer my questions.
So here goes with our highly sophisticated Facebook interview!
E: Do swedes appreciate and honor the metal music?
J: Oh, definitely. It's quite a wide question to ask but if you look at the scene of Death Metal, in terms of originality I'd say Sweden is quite a leading country, especially when it comes to melodic Death. (bands like: Dark Tranquility, At The gates). The Black Metal scene pretty much belongs to the Norwegians, but generally i'd say the Death scene is ours. Some of my friends are involved in arranging the yearly festival Gothenburg Deathfest.
E: Oh, that sounds good! Scary for me, but my friend would love it! When is the deathfest happening?
J: Early in October I believe. Gothenburg is actually quite prominent for just the melodic death-scene and Stockholm for the more “raw” stuff. Bands like: Entombed (especially the old stuff), At The Gates, Nihilist, Insision. Dark Tranquillity, Dismember, Grave, The Haunted, In Flames (before they went big).
E: Oh, okay. But it's still hardly alternative, right? I mean, not that much people listens to that?
J: There are quite a few underground clubs to be found with small gigs being held in foggy “dark end of the street”-kind of bars. I think you can find at least 2-3 black-death metal gigs a week in both Gothenburg and Stockholm. Of course it's a slim genre you know but that goes pretty for any country with this music. You won't find it on the toplists. I mean bands like In Flames, which might be the biggest and most famous Swedish “death”-band, they have developed into something more mainstream and radio-friendly. Whilst bands like Nihilist went the opposite way, being a really early Death-group who only existed for a short while and really only made a few demos. Nihilist is considered to be like cult-heroes today and many of their former members play in more known bands today like Nicke Andersson of The Hellacopters.
E: Ohhhh, that's a good fact to mention! "the death scene is ours". Nice. Worldwide?
J: Well no, but Sweden had a prominent impact on the scene. But, y see Norway is in general a lot more christian than we are like stronger believers. (I dunno how it is right now today) but Christianity has been quite an important part in their schooling, they have to sing christian songs and stuff. I think that's why the black metal scene grew big, as a reaction to all the sort of forced Christianity. The Swedish death metal scene is more like a development from the earlier hardcore punk scene and a way to like make the music more raw and extreme i suppose. That's a sidetrack but what's really cool is the huge hardcore scene that developed in the upper northern Swedish towns of Umeå and Luleå (cities smaller than Karlstad) in the late 80's -early 90's.
E: Why is that cool?
J: Because a lot of those band became well-known, even internationally, most prominently Refused and Raised Fist. Such a small area of Sweden, we're talking like maybe a total local-population of like less than 100.000 people, for a few years really had like a world-leading era of hardcore-punk.
E: What could have been the cause of such cool outburst of this genre there?
Today they are to quite prominent student-cities, there's a lot of education going on there now. And perhaps a lot of that started in the early 90's there so a lot of young people got together, and then there's also have been quite a big nest for the Social Democrats party, with a lot of industrial working class up there... and our economy was a little shaky there in the late 80's-early 90's. This is just a speculation from my side, but not completely out of the blue as the hardcore-punk scene was very left-wing and straight-edge was a big thing too. I think the social situation locally created the music.
I myself am a great appreciator of the “heavier”, kinda Black Sabbath-inspired, and more “atmospheric” so-called; Doom(Drone/Sludge/Stoner)-metal, it's a kind of newly established “genre” of metal, and in my opinion Sweden right now is a strong producer for this kind of “era” with bands like: Cult Of Luna, Kongh, Ocean Chief, Moloken.
And now it is time for some examples in here!
This, in my friends words, is an early death metal. The second one, I mean, the first one, if you actually know this stuff, you'd have to know what that is, right?
The death metal of Entombed and Nihilist (linked above) has developed into a song that sounds so animalish-sweat like that blogger actually does not allow me to link it here (for real!) so - you can find it following this link.
This was it about the death-like music scene but I actually have had the pleasure to get a wonderful (and much more lively!) mix tape of the best of Swedish pop-rock music, so I might just tell you about that awesomeness too some day! Till the next time!
*I wrote this in English, cause I thought this could be interesting for maybe more than just my Latvian readers. In fact, I can imagine precisely two people that might not be horrified and/or bored by reading this! :D
Kā jau es iepriekš nojautu, mājas eksāmenu eseju rakstīšana pamodina radošumu daudz citās jomās. Kas par šaušalīgu un neparastu atgadījumu gan tas būtu, ja es savu otro eseju uzrakstītu vienā naktī un varētu izbaudīt no vainas apziņas brīvu rītdienu un vēl pāris medainā lepnumā ietītas svētku dienas!
Tā vietā man gribas uzrakstīt par pateicību. Par to, kā tā var pārsteigt un izmainīt dzīvi tāpat kā saule, izlienot no saviem miklajiem, pelēkajiem miglas mēteļiem, lai vidēji vienu dienu Karlstades nedēļā padarītu mazāk apokaliptisku. Mums te nav saules, gandrīz nemaz. Erasmus cilvēki fotografē sauli un liek savos Feisbukos, kad tā parādās, jo tas ir Notikums. Man šķiet, ka tikpat lielā mērā agrāk manā apziņā izņēmums bija pateicība.
Photo by Mijau
17 vēl aizvien ir viens no maniem mīļākajiem skaitļiem. 17 būtu tikpat skumjš kā 12, 13, 14 un 15, ja brālis nebūtu mani uzaicinājis dzīvot blakusistabā viņam un Silvai Cēsīs. Tagad, kad esmu vecāka kā viņš tad, man liekas apbrīnojami, ka Alvis maksāja īri par divistabu dzīvokli, tikai lai mazliet mani izglābtu (vai tāpēc, ka viņam vienkārši ir laba sirds). Šķiet, es pat nejautāju, viņš pats piedāvāja. Dzīvot kopā ar viņiem bija, iespējams, laimīgākā lieta, kas ar mani jebkad atgadījusies.
Man bija Inita pāris soļu attālumā, pastaigas pilsētā un tā, šķiet, dziļi pilsētnieciskā lieta, kad tu satiec draugus un tāpat vien, neko īpašu nedarot, esi kopā. Sēdi uz dīvāna, dzer alu un vēlāk uzpūt uz sienas zaļus, dejojošus cilvēciņus. Naktī dzer kafiju Saules ielas pļavā ar Mijau. Aizej uz pils parku un noskaties āra filmu, bet pēc tam klausies mūziku pie atvērta loga un tīri māju. Nodibini "The Kitchen Band" ar pasauli satricinošo "Matus mutē" virtuves piederumu hītu. Nokrāso sarkanus matus kopā ar draudzenēm, pārģērbies par sātanu un dodies dejot. Un tad sadusmo brāli, nokrāsojot savu logu rūti dzeltenu un uzzīmējot uz stikla mandalu, jo prieks, mazie mākslinieki un kāpēc ne.
Pavisam ilgu laiku pirms tam es dabūju mazo māsu. Man nebija ne jausmas, vai tas būs tikpat forši kā kucēns vai arī vairāk līdzīgi neparedzamas briesmas kā garīgi nestabils kaukāzu aitu sugas suns, kuram garšo cilvēku gaļa. Lauma izrādījās brīnišķīga, apburoša, un iemācīja man kādu mīlēt un rūpēties. Atceros vienu vasaru, kad pārāk daudz domāju par persiku krāsas acu ēnām un to, vai es kādu mīlu un kas vispār ir mīlestība. Man šķita, ka kamēr tu neesi pavisam drošs, tu nemīli. Līdz ar pirmo vārdu "Cilvēki, ko es mīlu" dienas grāmatas sarakstā (jo tāds absolūti ir nepieciešams, ha!) māsība man iemācīja būt pa cilvēku, un kopš tās dienas, šķiet, šī maģiskā spēja tikai pieaug.
Šobrīd domāju, ka būtu nepieciešama daudz garāka nakts un varbūt vēl viena diena, lai pierakstītu visu, par ko esmu pateicīga saviem draugiem, man neizprotamiem notikumiem (,piemēram, kā es tiku VIA), TED runām, vecākiem (,kuri mani iepazīstināja ar lieliskākajiem cilvēkiem pasaulē) un citiem ģimenes locekļiem un varbūt, varbūt kādā mazā brīdī arī sev.
Varbūt tas notika, jo aizbraucu tik tālu prom, bet nepazaudēju sajūtu, ka kādam rūp. Cilvēki bieži man atgādina, ka atceras un mīl, un esmu sākusi tam ticēt. Stāsts, ko es stāstīju sev par dzīvi līdz šim , būtu varējis būt vēl viena grāmata Lemonija Sniketa "Nelaimīgo notikumu sērijā", bet tagad tas pamazām, gabaliņu pa gabaliņam meklē veidus, kā pārveidot sevi, jo galvenā sižeta līnija vairs nešķiet patiesa.
Šie būs pirmie Ziemassvētki, ko pavadīšu citādi. Precīzi divdesmit trīs no tiem esmu bijusi mājās, krāpusies dzejoļu skaitīšanā, rotājusi eglīti un ēdusi pārāk daudz rasola. Daži no tiem ir bijuši priecīgi, daži - ne pārāk, bet šie, tieši šie Ziemīši, kuros es nestaigāšu pa sniegu (jo te tāda nav), nevelšu sniega vīru ar māsu, nedzeršu kafiju ar Elīnu un nedejošu ViA ballē, man liek apjaust, cik ļoti pateicīga esmu par visām labajām lietām, ko izdevies piedzīvot.
Erasmus pirmā semestra cilvēki šodien un rītdien brauc prom, mājās ar nepacietību tiek gaidīts notikums, kurā es nevarēšu piedalīties, man ir aizkritusi labā auss un esmu apēdusi pārāk daudz "Jule Hisse" Ziemassvētku māršmalovu rūķus vienai naktij, bet tikko uzsniga apmēram puscentimetru bieza sniega sega, tā ka šī brīža matemātika varbūt ir pa nullēm. Un tomēr kopvērtējumā dzīve kaut kad nemanāmi ir ieripojusi pārliecinošos plusos, par ko man gribas pateikties visiem un visam, varbūt pat bezjēdzīgajam ausu pilienu sūknītim, kura vienīgais sasniegums ir tas, ka viņš izskatās jokaini.
Ja Tu šo lasi, tad droši vien ne jau tāpēc, ka mans cukursaturs Tev liekas ellīgi saistošāks par miljons citiem blogiem, kuros cilvēki raksta par kaut ko līdzīgu salīdzinoši tuvā "mazo mākslinieku" stilā, bet gan tāpēc, ka esi kaut kā saistīts ar manu dzīvi. Tas diezgan droši nozīmē, ka kaut kur tajā gaišajā, siltajā vietā, kur dzīvo mani "paldies", esmu par kaut ko pateicīga arī Tev.*
Kas ir Tavi svētku paldies?
*Ja vien tu neesi vienkārši random stalkeris vai viens no tiem robotiem, kas pielipis manam blogam un nemanāmi kačā statistiku un dara citas lietas, par kurām es neko negribu zināt. Tādā gadījumā nepaldies, un vispār es varbūt nemaz neesmu par Tevi tādā sajūsmā.
Trīs mēnešu bloga pauze ir beigusies, un esmu šeit, lai parunātos par dzīvi Zviedrijā un dotu solījumus, kurus centīšos pildīt godprātīgāk par "ja jūs gribat, es rakstīšu biežāk".
Ja es būtu intervējusi kādu no Latvijas (kas ir precīzi divi cilvēki Karlstadē, ieskaitot mani), filmas nosaukums varētu būt "Tfu Tfu Tfu", un savā ziņā es priecājos, ka nosaukumu tā vietā iedvesmoja vācu "Toi Toi Toi". Pēc VIA pieredzes šķiet neticami, ka pāris minūšu video varēju veidot vairākus mēnešus, tāpēc jau iepriekš piebildīšu, ka Jums tas varbūt šķitīs tikai mazs, parasts klipiņš, kad patiesībā tā bija brīnišķīga iespēja neatkarīgi, bet ar spirituālu "filmu guru" palīdzību lēnam iemācīties visu par īsfilmu veidošanu - sākot no idejas un beidzot ar prezentēšanu pirmizrādē. Kad esmu tik daudz runājusi riņķī un apkārt manai mini dokumentālajai filmai, droši vien varu Jums arī beidzot ļaut to apskatīties.
Drīzumā izveidošu arī latviešu subtitrus, jo gribu šo parādīt arī cilvēkiem ar ne tik attīstītu "Erasmus english" ausi. Pati pirmo nedēļu ļoti daudz izmantoju "smaidi, izliecies, ka saproti un saki mhm, jā" tā vietā, lai ceturto reizi pārprasītu, ko blakussēdošie vācieši man cenšas pavēstīt. (Aptuveni 70% Erasmus studentu Karlstadē ir no Vācijas, un tieši šiem studentiem, šķiet, ir visspēcīgākais akcents, kas nozīmē, ka pēc kāda laika tu esi spējīgs saprast arī angliski runājošu kartupeli, bet bez šīs maģiskās Erasmus skolas vari justies visai bezspēcīgs.)
Lai redzētu citus Doc.Mob! 2014 gada darbus, klikšķini šeit (un šeit, un šeit viens un 2) , bet, ja gribi nobaudīt dažus no animācijas kursa '14 gabaliem, ko man izdevās atrast interneta biezokņos, spied šo zilo pogu.
Tu droši vien tikai steigšus pārskrēji visam ierakstam līdz pat šai vietai, jo ellīgi gribēji uzzināt, ko es darīju visus pēdējos 3 mēnešus, kad ieturēju šo dziļi māksliniecisko pauzi? Kas gan es būtu par cilvēku, ja ļautu Tev ilgāk mocīties neziņā? Mana vieglas pakāpes Alcheimera atmiņa reducējusi visu šo laiku trīs-četros periodos, kurus vienlaikus var izmantot arī par attaisnojumiem dziļajam "Pilnīgi slepeni" klusuma brīdim.
Viss sākās ar šķietami nebeidzamu tumsības periodu. Nezinu, vai vainīgs bija Maikls Renovs, kurš mana kursa teorijas daļai piešķīra jauku, tīru šķīstītavas efektu un rosināja tādas idejas kā sasiet sev rokas uz muguras un pieteikties kādā vietā uz nopietnas atpalicības testēšanu, vai arī tā bija pārāk liela deva vienatnes, bet septembra-oktobra nomāktība bija patiešām ļauna. Skumjas mijās ar absolūtu vakuuma un tukšuma sajūtu, it kā es būtu nevis šeit, bet lidinātos kaut kur kosmosā, tūkstošiem kilometru attālumā no tuvākā objekta (arī tad tikai asteroīda vai neapdzīvotas planētas), un mans ķermenis šeit būtu tikai čaula bez satura vai nozīmes palikt. Bija bailīgi, patiešām nelāgi, un tad tas beidzās. Tagad lielais, klusais un tumšais tukšums mani reizēm apciemo no rīta, bet es atsakos to uzklausīt kā vienīgo iespējamo sajūtu, saklāju gultu un mēģinu sākt dienu arī tad, ja viss liekas stulbs un dziļi bezjēdzīgs.
Nanovembris bija maģisks, un piepildīja mani ar gaismu, cerībām un apziņu, ka es varu vairāk nekā man šķita pirms tam. Šeit ir mans NaNoWriMo sertifikāts un laimīgā seja tai vakarā, kad pabeidzu savu Pirātiski Dumpiniecisko "Grāmatu" (to tā sauc tāpēc, ka tas nebija īsts romāns, bet vairāk kā patiešām interesantas dzīves autobiogrāfiskošana). Es uzrakstīju 50 tūkstošus vārdu, un tas mani (vismaz rakstīšanas laikā) atbrīvoja. Nekas nespēja mani pavisam uzveikt, jo es varēju to vēlāk pierakstīt kā daļu no mana visai trakā stāsta. Rakstīšana šķiet labākais līdzeklis pret naidpilnām iekšējām balsīm, kas cenšas tevi iznīcināt visos iespējamos veidos. Tu ļauj tām būt, un tās zaudē cīņassparu.
Novembra draņķrakstīšanai (rakstīt tik daudz draņķa, kā nekad agrāk un pēc tam to paturēt) bija kaut kāds mistisks sociāli pozitīvs iespaids. "Pēdējais astoņkājis" pamodināja manī hiperaktīvu sociālu dzīvnieku un daudz jautras, interesantas komunikācijas, deju un jaunu kontaktu. Esmu samērā priecīga, ka izdevās izdzēst lielāko daļu šaušalīgo bilžu, ko cilvēki no šiem laikiem sabāzuši Feisbukā. Man nav ne jausmas, kāpēc kādam varētu šķist laba ideja likt izplūdušas plāceņsejas pārāk lielos sliktas kvalitātes albumos, bet varbūt tas palīdz kaut kādam sociālajam alibi ("ir man dzīve, ir, rekur viņa, nu, nevar īsti redzēt, bet tur viņa ir, ka es tev saku!").
Un tad nāca laiks, kad es salaulājos ar editēšanas istabas Maku tik ļoti, ka šobrīd šķiet pretdabiski nebūt tur katru vakaru un brīvo brīdi. Editēšana un vienkārša kopā būšana ar citiem cilvēkiem, kas dara to pašu, ir viens no jaukākajiem procesiem universa vēsturē, ja neskaita lēnu alus dzeršanu ar draugiem Valmiermuižā. Man nav nevienas fotogrāfijas no tā laika vai pat mūsu filmu pirmizrādes, vai no vispār jebkā, tāpēc Jums man būs vienkārši jātic, ka tas bija skaisti.
Ļoti gribas uzrakstīt par vēl daudz ko - kādu mūziku rada un klausās zviedri, kāda vaļīgi mākslinieciska atmosfēra valda Karlstades pilsētvidē, cik labi smaržo Loftbergs Lila ražotne un atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, ko man uzdevāt iepriekš, un esmu apņēmusies to izdarīt vēl šogad, kaut kad pa vidu divu eksāmena eseju rakstīšanai.
Ceru, ka Ziemassvētku trakums pret Jums ir labs, un tuvojas daudz gaiša, silta un dzirksteļojoša prieka.
Vienā teikumā varu (pagaidām?) ar diezgan lielu pozitīvisma devu apgalvot, ka te viss ir tieši tik dārgs, lai motivētu iepirkties gudri, zviedru kartupeļi garšo tikpat garlaicīgi kā latviešu kartupeļi*, ar naudas lietām pagaidām iet labi un jā, pilnīgi nopietni, man ir ko ēst.
Tas, protams, nenozīmē, ka ir vienkārši. Viss ir tieši tik sarežģīti, lai es par tik elementāra (un šeit es dzirdu tūkstošiem mazu, šķaudošu smiekliņu par pēdējo vārdu pirms iekavām) uzdevuma veikšanu justos kā patiesa uzvarētāja un ierakstītu meklētājā "sieviešu supervarones" nelielai sajūtas ilustrācijai.
Nezinu, kā ir ar Jums, bet es plānošanu vienmēr esmu izjutusi kā kaut ko ellīgi neiespējamu. Sevišķi, ja tā ir tādu garlaicīgu lietu kā ēdiena, higēnas preču vai autobusa biļešu iegāde. Parasti tās ir pēdējās lietas, par kurām uztraucos, tāpēc patstāvīga "pieaugušā" dzīve manā gadījumā ir dzīres pirmdien, kaut kāda jocīgi haotiska miskaste pārējās dienās un skumja, nožēlas pilna nolemtība bada nāvei nedēļas nogalēs. Es biju priecīga, kad uzzināju, cik finansiāli grūti man būs Zviedrijā, jo jutu, ka tas man palīdzēs beidzot iemācīties būt arī finansiāli attapīgai un varbūt arī mazliet ģimeniski praktiskai.
Šīs lietas, košļeņes un maisiņš - 217.09 Zviedru kronas,
kas ir par 60 SEK zem mana nedēļas limita.
Zviedrijā ir veikali, kuros var iepirkties par samērā pieņemamām cenām (Zviedrijai), taču tie ir "jāmedī" pašam ar mašīnu, divriteni, vai nāvīgi garu pastaigu kājām. Tā kā man patīk būt iedomāties, ka esmu neatkarīga, es izdomāju, ka obligāti jāiemācās nokļūt līdz labākajiem lētučiem "Willy:s" un "ICA", nevis vienmēr jāpaļaujas uz apkārtesošo autovadītāju izpalīdzību. Viena nakts plānošana ar akcijas avīzēm, viena pieraudāta sega (pamēģiniet svešā vietā saprast karti, ņemot vērā, ka jums vajag velosipēdista celiņus), viens lielisks kursa biedrs (jo kartes nav mana lieta), un esmu bijusi gan "Willy:s", gan "ICA", un iepirkusi pārtiku nedēļai, pie tam iekļaujoties savā nedēļas budžetā. Kurš, starp citu, lika man šaubīties par izdzīvošanas iespējām šeit tik ļoti, ka apsvēru arī Latvijā palikšanu. Tomēr pēc šīs dienas esmu diezgan droša, ka manai nedēļai pārtikas ziņā nebūs ne vainas.
Mana bilance ir tāda, ka:
es tagad pati māku ar velosipēdu tikt līdz 2 izdevīgākajiem veikaliem Karlstadē,
man ir aizdomas, ka dažas no iepirktajām lietām varētu būt samērā lētas pat Latvijai,
es atteicos no šokolādes ICĀ, jo zināju, ka Willy:s man par viena Snickers batoniņa cenu dāsni piedāvāja kilogramu saldējuma. Domāju, ka līdz ar to varu droši pasludināt savu ekonomisko domāšanu par piedzimušu. Protams, ka no "dzīvoju pa nullēm" līdz "man ir iekrājumi'' ir apmēram tikpat tālu kā no Zemes līdz Mēnesim suņa gados, bet man tas ir sasniegums. Mazi soļi ceļā.
Zviedrijā IR īsts krējums!
Paldies Signei, Tīnai, Lotei un brālim (ja pareizi atceros) par ziņkārību. Ceru, ka man izdevās atbildēt. ;)
*tikai vēl mazliet garlaicīgāk un mazāk mājīgi, ja saprotiet, ko es ar to domāju. :)
Mani sauc Elga Sīle, es dzīvoju Karlstadē, un man Jūsu mazliet pietrūka jau pirmajā vakarā. Es atsakos dzēst un pārrakstīt miljons reižu, tāpēc šis šoreiz būs nevis viens no miljona, bet gan pats pirmais teikums.
Rakstīt ir kļuvis ārkārtīgi grūti, tāpēc gan pirmais, gan pārējie teikumi ir ellīgi vērtīgi. Dienas mani piepilda un reizēm arī pārpilda kā cauru plastmasas glāzīti, un reizēm es nemaz nevaru aizmigt, jo dvēsele aizelsusies cenšas tikt līdzi neaptveramām pārmaiņām. Šodiena gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē ir gaismas un kontrastu diena, tāpēc šis ieraksts būs arī pilns ar maniem mēģinājumiem eksperimentēt ar gaismu, efektiem, savu seju, vientulību un tamlīdzīgām muļķībām.
Varbūt tev liekas, ka otrdiena ir tikai otrdiena, bet man tā ir ellīgi aizraujoša diena, jo 14:00 man sākas praktiskā lekcija pie Daniela Alegi, kurš lieliski "runā un strādā kino valodā". Ja neskaita vērtīgu, interesantu filmu skrīningu un analīzi, padomus scenārija veidošanā, editēšanā, montāžā un tehniskajās lietās (piemēram, ka 3poda vietā var izmantot kameras skrūvē iesietu diegu, uzkāpt tam ar kāju un iegūt samērā stabilu kadru), Daniels ir labs pasniedzējs arī tāpēc, ka prot cilvēcīgi komunicēt. Iet uz viņa lekcijām ir kā iet ciemos - tikai uz savām mājām, ir jautri, interesanti un ērti, bet tajā pašā laikā izaicinājums, jo mums jāpiedalās notiekošajā.
Divi pēcpusdienā nozīmē, ka es varu lēnām pamosties, palēninājumā izdzert kafijas krūzi, mierīgi apģērbties, pabeigt mājas darbus, noskatīties kādu filmu vai padejot pie enerģiskas mūzikas un nebūt zombijs, ierodoties skolā.
Šodiena Karlstades Universitātē bija tik aizraujoša, ka, atnākot mājās, man bija sajūta, ka no iedvesmas uzsprāgs smadzenes. Pēc aptuveni stundu ilgiem, neatlaidīgiem un sākumā neveiksmīgiem mēģinājumiem izdarīt kopēju likumpārkāpumu ar manu kursa biedri Molliju pie skenējamā aparāta, mums bija lekcija par kino stāsta gramatiku. Analizējām intervijas un piefilmējuma kadrus Deivida Linča "Interviju projektam", runājām par kompozīciju, gaismām un kontrastiem UN TO VISU PAŠI MĒĢINĀJĀM PRAKTIZĒT, strādājot mazās filmu veidošanas komandās!
Notika brīnums, jo es pēc divu gadu skološanās (atkal un atkal mans neizpratnes pilnais skatiens sastop jaunas un jaunas acis, kuras bezcerībā novēršas pēc otrās nesaprašanas reizes) beidzot sapratu "trešdaļas zelta griezuma" likumu UN 180 grādu likumu, kuru es pat nekad necerēju izprast.
Šķiet, ka mazliet pirms 18iem es biju mājās, lai pagatavotu savas šīsnedēļas tradicionālās brokastpusdienvakariņas jebšu spagetī+sieru+dīvainu mērci ar nejauši izvēlētām garšvielām no Rizvana krājumiem. Man bail no zviedru veikaliem, tāpēc es vispār pa lielam cenšos nepievērst uzmanību gatavošanai un sākt biedējošo pārtikas plānošanas lietu risināt lēnām, lai neteiktu - nemaz.
Pulkstenis bija apmēram seši, kad es drudžaini rakstīju savas dokumentālo īsfilmu idejas pirmajā failā, kuru bija iespējams atvērt. Lēkāju. Vārījos kopā ar spagetī. Dejoju. Tad mēģināju pagulēt diendusu un piedzīvoju kaut ko līdzīgu panikas lēkmei - sirdspuksti bira kā mellenes skārda bļodā, elpa iecirtīgi negribēja nākt pie manis atpakaļ, un miegs, protams, nenāca mājās, lai to visu atrisinātu.
Man te bieži ir tā, ka esmu pārsātināta sajūtām, nevaru pagulēt, aizraudu pāris vakarus un aizdziedu sestdienas, ar divriteni vienatnē braucot uz pilsētas centru. Te nav jāizdomā dzīve, visu laiku kaut kas notiek, un man ir sajūta, ka spalva, pildspalva, klaviatūra un visi citi rakstāmrīki no manām rokām nonākuši citās. Kāds raksta manu dzīvi, un stāsts ir visai aizraujošs. Bet vakaros man reizēm paliek vientuļi, jo tāda dzīve pamazām pārvērš par ekstravertu (kas nozīmē to neiedomājami jocīgo lietu, kad reizēm gribas iziet no istabas un satikt cilvēkus).
Ir 1:32 pēc Zviedrijas laika, es klausos mūziku, ko man atsūtīja Evija, gribu iet pastaigāties vai parunāties, gaidu rītdienu, jo beidzot sākšu videoskaipot ar mīļajiem un varbūt, varbūt, izdarīšu arī ko akadēmiski noderīgu (arī tam man ir garš, pārmetošus marķiera zibšņus šķeļošs saraksts).
Ir 2:51 pēc Latvijas laika, man ir bijusi gara, piepildīta diena ar ļoti augstiem pacēlumiem, dziļiem tukšumiem un kinematogrāfiskas kvalitātes kustību. Es eju skatīties kaut kādu nelāgi skanošu filmu, kamēr mans miegs klaiņo pa pilsētu un kauc pret pilnmēnesi.
