Beatrises pēdējā ledene

Viss ir pilnīgi kluss. Es esmu tumši zaļš egļu mežs, sakļāvis savus augšējos zarus, lai saule nespīdētu iekšā. Kāds nesen man teica, ka, viņaprāt, rakstniekam jābūt vismaz mazliet nelaimīgam. Es domāju, ka jābūt vismaz mazliet rakstniekam, ja esi nelaimīgs, jo tā ir daudz vieglāk sadzīt. Tad arī skumjas var būt skaistas, pat tad, ja ļoti sāp.

Jiji's nightmares

In NaNoWriMo there were thousands of people who was doing the same, feeling the same and fighting for the same, magical, admirable thing- creating something new, an amaising, meaningful, interesting novel, only after this month realising, that they have done that all with or without 50 thousand words to their lives, which now shined much brighter to their widely open eyes.

Es tik ļoti gribētu, lai beigu beigās tā būtu patiesība AR visiem 50 tūkstošiem vārdu, ka vienkārši nevaru to aprakstīt. Un man laikam pietiktu ar vienu, tikai vienu maģisku sapni vai cilvēku, kas to visu pēc tam būtu gatavs izlasīt no viena vāka (kurš, man nez kāpēc liekas, varētu būt vai nu tumši zaļš vai ceriņkrāsas violets, ja neskaita zīmējumu) līdz otram, aizmiegot mazāk par 20 reizēm. 

Man nesāp un nav nevienas asas domas, ar kuru sagriezties. 

Stabu ielas iekšējā avīze

Njuk njuk jau guļ, es vēl rakstu. Tā tas notiek visu novembri, bet vakardiena tajā ziņā bija īpaša, jo es paņēmu brīvu no NaNoWriMo, lai šodien - tikai no rīta - jauniem spēkiem sakautu veselu kladi lupatu lēveros. Kā man ies? Droši vien tas būs ellišķīgs duelis ar tirpām (kuras jūtu jau tagad), trīcēšanu (jap, arī tagad!), nelabuma viļņiem (still now!) un nepadošanos, kamēr nebūšu sasniegusi 4000 tūkstošu atzīmi vienā dienā! Domāju iet rakstīt Kafkā, jo man tur patīk visvairāk. Un tur ir laba kafija - viena no retajām lietām šajā dzīvē, ja neskaita māsu, brāli un "never stop trying", par ko esmu tiešām pārliecināta, ka tā ir īsta vērtība. Tāpat kā miegs un pastaigāšanās, starp kuriem es šobrīd svārstos. See Ya!

Šodienas virtuālais cepums

Vērtīgs ir viss, kas paplašina cilvēka spēju robežas- viss, kas cilvēkam pierāda, ka viņš var izdarīt vairāk, nekā uzskatīja par iespējamu.

 /Bens Džonsons

Tāpēc es tikšu pie dvīņumāsas, kuru, iespējams, sauks Lola un kura atšķirībā no manis darīs diezgan trakas lietas. Tas tā - skrienot mazliet notikumiem pa priekšu. Galvenā doma ir tāda - darām jaunas lietas, atklājam sevi pa jaunam un pamatīgi un beigu beigās esam laimīgi. Bet, ja nesanāk, tad atceramies, ka:

Visdrošākais veida, ka gūt panākumus, ir vienmēr pamēģināt vēl vienu reizi. /Tomass Edisons

Vismaz mani abi šie čaļi ļoti iedvesmo, neatkarīgi no tā, kurš lieto dopingus un kurš nē. :)

Un, bet, tomēr, taču.

Nebiju raudājusi ļoti ilgu laiku, bet šodien darbā gribējās pamēģināt - domāju, ka paliks vieglāk. Rezultātā visu ceļu no darba mēģināju dabūt atpakaļ seju (tā vien liekas, ka gravitācija uz to darbojās 3x spēcīgāk), sajutu bezcerību un stulbumu (ja kas, ir zinātniski pierādīts, ka bēdājoties samazinās cilvēka IQ), vienpadsmitos vakarā eju gulēt, jo esmu pārgurusi , un  esmu nolēmusi, ka pat ja kādreiz vajag izlādēt kaut kādu uzkrāto enerģiju, labāk ir pasmieties, pabaidīties, pagulēt vai padarīt jebko interesantāku.

"Ikviena sniegpārsla ir nopūta, ko raidījusi nobēdājusies sieviete kaut kur pasaulē.

 Un visas nopūtas paceļas debesīs, saplūst kopā, radot mākoņus, tad sadalās sīkās pārsliņās un klusi krīt lejup uz zemi.'' (Hāleds Hoseīni, "Tūkstoš sauļu mirdzums")

Jā, es atkal lasu. Patiesībā vairāk laikam apriju, jo jau kādus pāris mēnešus biju badā. Tāpēc vai arī tā iemesla dēļ, ka austrumu kultūru domāšanas veids mani vienmēr ir mulsinājis, es pat nevaru pateikt, vai grāmata ir laba. Vēl man ir aizdomas, ka, pat ja tā būtu, es nevarētu to pateikt skaļi, jo par tās lieliskumu jau bļaustās visādi Zvaigznes outleti un, protams, pati muguriņa, kas mani principā kaitina.

Lasot kaut kā aizdomājos arī par rakstīšanu. To, kāpēc "būt par rakstnieku" ir viens no skaistākajiem, visumam visbiežāk raidītajiem sapņiem. Jo pašu virspusi - naudu, slavu un apbrīnu, manuprāt, var dabūt arī daudz elementārākos veidos. Nav jāpakaras virs rakstāmmašīnas, kad dvēsele ir tukša. Nav sevi jāmoka. Es domāju, ka rakstniecības valdzinājums slēpjas tajā, ka rakstniekam pieder divas, trīs, milzumdaudz pasaules. Viņam nav obligāti jādzīvo īstajā. Un īstā ir daudz lielāka, katrs sīkums ir maģisks, katram puteklim var būt savs stāsts. Daudz, daudz privātīpašumu rakstnieku galvās, kas padara viņus bagātākus par bagātajiem. Tā ir arī sava veida izbēgšana no sistēmas, būšana ārpus visa, bet piepildītam.

Kā ir ar mani? Pagaidām, bet varbūt vienmēr, mana galva ir kapsēta un būvlaukums reizē. Viss, kas ir sācies, ir izbeidzies, pirms paspējis būt. Gluži tāpat kā Marjamas pirmais, otrais un arī septītais nedzimušais bērns.